Imi, es au daudz neklepoju. Savā tiešajā darbā gvelzu nesaudzīgāk. Piemērs:
Temats: fulicers
Tas ir tapis dažas dienas pirms vēlēšanām, kad bangoja tā TP pozitīvisma kampaņa
2006. gads, par šito es tiku nominēts 2007. gada Preses naglai, kas septiņus gadus nebija dalīta
tobiš iekļuvu 2006. gada labāko komentāru trijniekā (vēl Lemešonoks un Aivars Ozoliņš), saņēmu flokšus un goda dēli
©Rubrika: Pie urnām
Portrets, gleznots tīrā sviestā.
Zem eglītes mazs kalvītis
Ilgāku laika posmu TV vērojot Liepnieku Jurģa uzburtās halucinācijas par mūsu ministru prezidentu Aigaru Kalvīti, no tām oranžajām slavas dziesmām man pakausī tāds kā krikšķis iemeties. Kā tas var būt, ka mēs te visu laiku esam koku zaros veģetējuši, ar muti tvarstījuši mušas, ar ausīm klapējuši «baklušas» un neesam ne vella pamanījuši, kāds smuks, gudrs, enerģisks, strādīgs un pozitīvs cilvēks mums te līdzās mitinās? Acīmredzot mums, latvijāņiem, tā ir milzīga dāvana, gluži kā Ziemassvētkos, kad zem eglītes tup mazs laimes zaķītis un jautri piemiedz šķielainu aci.
Un kāpēc vispār vēl līdz šim visos Latvijas kaktos nav saceltas svētnīcas ar maziem oranžiem ruksīšiem iekšā, kur bēdu nomāktajiem lauku proletāriešiem iet asras liet, bēdu vīrakus gaisā laist, palīdzību lūgt un, piedurknē slepus nošķaudoties, akli kādu dievināt!
Kā mēs paradīzē nokļuvām
Nu, bija, bija mums pirms pāris gadiem tāda krīzīte parlamentā. Viss mums augstākajā varā bija - deputāti, ministru kandidāti, spīkers, raiteri, pikčeri, sekretāres un pat apkopējas bija, kas visas tās nebūšanas pēc tam šmucspainī saslauka, tikai kārtīga ministru prezidenta nebija. Un Saeima nokļuva tādās kā liktenīgās krustcelēs, jo izvēle šķita gaužām šaura un trejžuburaina kā tanī vecā slāvu pasakā: iesi pa kreisi, no Rubika pa purnu dabūsi, iesi pa labi - Šķēle aprīs, soļosi taisni - uz līdz brošai Repšes sakultajās ziepēs iekšā! Kuru tad par vietvaldi likt? Deputāti kņurpēja savos neēvelētajos Saeimas beņķos, lauzīja pakaušus un trina celīšus, spraudziņu no šaurās bezizejas meklēdami. Padomājiet paši, ieliks kādu āzi, bet vēlēšanas nav aiz kalniem, tad tauta ies dusmīgi vēlēt, un izlidosim mēs visi no Jēkabielas siltā namiņa kā bambāļi no zirga pakaļas, sprieda tautas pakalpiņi.
Un kandidatūras tika preparētas kā slavenās Pavlova vardes ar un bez elektriskiem impulsiem. Kuru? Straume neder, jo kurš ta šito skapi spējīgs no Saeimas prezidija beņķa izraut, un bija arī viņam nesmukumi ar Rīgas dzīvokli - it kā par lētu nopircis, it kā par dārgu un bez nodokļiem pārdevis... Dobelim runa ir laba, bet švaki ar matemātiku, Baštiku nedrīkst, jo tas kā mācītājs pārlieku godīgs. Un Šlesers, kas kārtīgu skolmeistaru vaigā nav redzējis, arī neder.
Bet tad Tautas partijas spice attapās - mums tak ir Kalvītis! Vīrs, apaļš kā pūpols, smaidīgs kā meža laumiņa, piens un asinis, gudrinieks, kas ne tikai augstu skolu pirmajos beņķos tupējis, bet pat pie nežēlīgajiem zviedru sociāldemokrātiskajiem zemniekiem muguru liecis un Aizokeānijā mācījies valstiskas rebes tamborēt!
Viņam ir galva
Un iestājās latvju zemītē pārpilnības laikmets. Tika celtas skolas un algas, cilvēki kļuva tik turīgi, ka varēja pat ilgu laiku uzturēties ārzemēs (īru zemē, piemēram). Eiropas naudu zemniekiem un komersantiem pakaļ svieda riekšavām, ņem, cik gribi, tikai ar partiju neaizmirsti drusku padalīties. Kalvītis par visu uzņēmās fundamentālu atbildību un paziņoja, ka šim esot divas draudzenes un līdzstrādnieces - Administratīvā kapacitāte un Inovācija, bet ar šitādu «vāciju» gan neviens īsti dzirdējis nebija.
Un Kalvītis tā gaiši rullēja, līdz iestājās 2006. gada baigā vasara.
Čangladešas, Vidus zemes, Kūru malas un zemgaļu lauku darbaļaudis lūdza: atbrauc, Aigariņ, paskaties, cik mums te grūši! Sausumā izkaltuši tupeņi, buļbas un rāceņi, tie paši, kas pērn plūdos apslīka, bietes tik sīkas kā kurmja pauti, bet labības nebūs pat tik, ko žvīguram uzknābāt!
Un Aigars, nesagaidījis vēlēšanas un neuzlicis pat jauno pilnvaru kroni, nāca. Viņš traucās kā Šreks kopā ar saviem Tautas partijas ēzelīšiem, rīkoja feierverķus, dalīja oranžus baloniņus, ko lauku darbaļaudīm pēc tam naudas podiņos glabāt, atklāja sporta halles un izdalīja goda rakstus. «Turieties,» viņš zemes urkņām solīja, «es draudzējos ar Šķēli, Grūtupu un galvu, palīdzēt jums varam vien mēs - enerģiskie, smukie un strādīgie! Dzīve iet uz augšu, bikses krīt uz leju! Viss būs baigajos štokos, ja vien zināsiet, kurā urnā un kuri uzvārdiņi jāmet!»
Atrast un sagūstīt
Tā nu tauta vienu pār visām reizēm pārliecinājās, par ko urnā savas balsis bērt jāiet. Pie varas siles visi rukšķot vienādi, gan kreisie, gan labējie, tā reiz esot teicis Baltkrievijas prezidentdiktators Aleksandrs Lukašenko. Buļbandijas priekšniekam pilnīgi piekrītot, varu vien piebilst - nē, tie oranžie rukšķ smukāk un pārliecinošāk. Viņu politiskajiem konkurentiem atliek vien guļus griezt vēderus augšā un mirīt nost. Brālīgie krievmēļi, redzot TP pozitīvo uzvaras jājienu, izbrīnā iepleta ausis: «Ti posmotri! Paļci vejerom i sopļi puzirjami! (Tu paskaties! Pirksti vēdeklī un puņķi burbuļos! - krievu val.)»
Mister ministru prezident! Tas labi, ka esi paspējis salīgt pamieru ar to biškopi Jašku Plineru, jo no viņa jāuzmanās! Ne velti uz žurnāla «Republika» jautājumu par viņa politiskajiem ienaidniekiem Pliners atbild nu gluži kā Zolitūdes Fredijs Krīgers: «Man personiski ienaidnieku nav, vismaz dzīvu.» Tas labi, ka nenodarbojies ar politisko daiļpļurkstēšanu (Regīnas Ezeras jaunvārds), nekaries visiem kaklā, galu galā - tu taču strādā, un vai tad tāds kaut kas Latvijā ir redzēts?!
Bet paskaties, lūdzu, vai gadījumā tavas partijas reģistros nepavīd tāds biedrs Kampmaijers? Ja ne TP biedru sarakstā, tad Valsts kancelejas tāmēs šitā purna uzvārds kaut kur uzpeldēs pavisam noteikti. To Kampmaijeri vajag dabūt rokā par katru cenu, šis mūsu valstij esot palicis parādā veselus deviņus miljonus latu, tā naudiņa ir jāiekasē tūlīt un tagad, citādi šis aizbēgs uz Lihtenšteinas mežu un paslēpsies tur kā tāds avelats! Pajautā savam Biroja Jurģim, viņš to nepazīstamo svešinieku zina vaigā, jo reiz esot tam pusdienu galdu klājis!
Esi vesels un nedalīts!
Nule kā Moku salas reģionālajā laikrakstā Brigmaņu Augusts (tas, no Pūres zemniekiem, vecā Brigmaņa dēlēns) izteicās, ka visu to, ko partijas sola un ar ko lepojas pirms vēlēšanām, vajagot izdalīt ar četri, un tikai tad sanākšot reālais cipars un lielums. Kāds tur cipars un lielums, mī un žē, ja Aigaru Kalvīti (lielums, ko par premjeru mums sola Tautas partija) izdala ar četri, kas tad sanāk? Pat kārtīgs puskoka lēcējs neiznāk, jo atlikusī ceturtdaļa nudien nebūs dižāka par Žirinovski, Ļeņinu, Bismarku vai Sašku no Maķedonijas, nevajag mums nekādas elementārdaļiņas. Jo mēs taču visi patiešām ceram, ka tas mūsu Aigariņš izrādīsies tāds drusku līdzīgs Gojko Mitičam, uzmetīs laso cilpu tam Laimes lācim uz pekas, un, Raimondpaula ziņģēm skanot, tad dzīvosim mēs ķīseļa upes krastos, kur cepti hotdogi ar libresotiem spārniņiem mums visiem mutē skries.
Tāds mums Kalvītis, tāds viņš gan, tu viņu neredzi, bet viņš - tevi gan.
P.S. Ā, gandrīz piemirsu. Paldies, Tev, Aigar, par jauko un saulaino vasaru, kā arī par ne mazāk bezdešķīgo rudeni! Tā turpināt!
31.augusts 2015, 02:01 |
links 
