Varētu jau iesmiet par daža laba pārgalvja dzelžaino pārliecību, ka pietiek izmērīt pēdējā ledus biezumu, lūk 20 cm un tad jau vēl droši slājam, ja tas nebūtu tik skumji. Skumji jo vīri riskē nerēķinoties ar savu tuvinieku pārdzīvojumiem.. Pēdējais ledus jau nav pirmais, kurš pie noteikta biezuma ir sīksts un stabils. Pēdējais var būt pat virs 20cm un pēkšņi sairt zem tevis gabalos bez kādas brīdinošas krakšķēšanas. Esmu 2 reiz ielūzis tādā ledū. Pirms 20 gadiem ar biju pilnīgs psihs kurš varēja vazāties pat pa pāris cm ledus, jo bija tāda bravūrība ka es jau nu noteikti izrāpšos. Neesmu no vergu brālības, tāpēc ziemā parasti vazājos pa upju lediem vai apsekoju Kaņiera plašos rietumgala niedrājus, kuri vasarā praktiski ar laivu neizbraucami. Ja nemaldos pēc bargās 96. gada ziemas pavasarī tur arī ielūzu pirmo reizi. Ledus likās tik biezs un stabils, saulīte spīd, pa virsu ledum ūdens kārtiņa, forši varēja slidināties pāri visam ezeram. Toreiz vēl nobrīnījos kur bļitkotāji palikuši, bet maz tam pievērsu uzmanību. Un vakarpusē krēslā Čaukciema galā ielūzu, par laimi tuvu krastam kur tikai ~1m dziļums. Kaut kā aizkārpījos līdz malai.. Ja būtu ielūzis vairāku simtu m no krasta tad te nerakstītu, jo uz ezera nebija neviena cilvēka kas varētu palīdzēt. Domājat guvu mācību? A ne vella! Nākamajā dienā atkal biju klāt, tik par laimi no rīta pie Starpiņupes, kura jau bija vaļā, satiku vietējo večuku pludiņotāju. Večuks arī pieredzējis murmuļotājs, pastāstīja man par vienu pašnāvnieku kurš it kā vakar esot devies pāri ezeram un neatgriezies :)
Vēlāk jau pavasarī ielūzu Gaujā, ar noveicās tuvu krastam un kur apakšā nav spēcīga straume.. bet tas gadījums beidzot lika aizdomāties un vairs neriskēt uz pavasara nodevīgā ledus.
2.februāris 2016, 12:53 |
links