Ar vēdzeļošanu esmu uz "Jūs", bet vēdzeļu copes romantika man patīk - tumsa, ugunskurs, zvaniņš fonā spīd, upīte čalo, caur galvu iziet dažnedāžādi varianti, KĀDA vēdzele var pēkšņi piepeldēt un apēst naktstārpu. :)
Tā sanāca, ka kādu laiku dzīvoju lauku mājā netālu no Misas. Ievācis informāciju, secināju, ka upē mīt vēdzeles, kas ir lieliska iespēja noķert pimro vēdzeli klasiskā manierē (tā uz džigu vasarā bija nejaušība). Neizpētīti ūdeņi, kuros iespējams mīt sapņu zivs - ko gan makšķerniekam vairāk vajag? Ekspedīcijas, lai izpētītu upi un atzīmētu galvā man šķietami vēdzelīgās vietas, nebija nemaz tik vieglas - priekšā applūdušas pļavas, grāvji un brikšņi, piesmelti zābaki un vairāki desmiti nostaigāti kilometri, bet pēc vairākiem piegājieniem tika noskatīta vieta, kur būs pirmais mēģinājums - plats līkums ar atstraumēm, acīmredzama bedrīte, apkārt krūmi un bebru sagāzti koki.
Āķa galā raudas un asara filejas gabaliņi, ugunskura gaismā tiek hipnotizēts zvaniņš, kurš visu laiku no straumes danco un rosina iztēli - varbūt tā bija cope? Bet cope tā arī nepienāk.
Otrais mēģinājums jau bija citā vietā, kas tika izvēlēta steigā, jo ierados neilgi pirms tumsas - pirmās vietas miniatūra versija. Ilgi gaidīju to pirmo copīti, zvaniņš aizdomīgi strauji raustījās. Es teiktu, ka tā copē ķīsis. Piecirtiens un! Čušs... Tas bija atgādinājums, ka makšķerēšanā sīkumu nav - pavadiņa pārplīsa mezglā, kuru biju nevīžīgi uzsējis. Visi svini bija aprauti, tāpēc nācās kabināt galā daudz čeburaškas, kuras veiksmīgi atstāju krūmā, kuram netiku nekādīgi klāt.
Bet viena cope jau viesa kaut kādas cerības.
Naktī no 10. uz 11. februāri notika ļoti ierasta šim laikam naktstārpu lasīšana. Februārim nekas neparasts. :) Varēja just, ka šie ir ļoti kūtri un uzmanīgi, bet kādus 10 salasīju. Visu laiku lija lietus, kas nemitējās arī nākamajā dienā, kas man radīja bažas, vai vispār varēšu ugunskuru uzturēt, jo visa malka pie upes būs slapja. Šoreiz mēģinu pavisam jaunu vietu, kas pēc principa ir tāda pati kā iepriekšējās - līkums pēc upes sašaurinājuma, kurā ir bedrīte.
Šoreiz galā naktstārps un asarīša fileja. Jau minūti pēc pirmā iemetiena zvaniņš strauji salecas, bet turpinājuma nav. Tas man vieš cerības, ka šovakar kaut ko noteikti noķeršu, jo vēl nav pat tumsa iestājusies. Jāpiemin, kā vēl aizvien līst, visa malka ir piesūkusies kā mārks, līdzi paņemtas sausās pagalītes izlīdz, kuras ļauj lēnām izžāvēt mitro malku. Secināju, ja malka ir mitra, to vajag uz ugunskura sagāzt labi daudz, jo vienā mirklī, kad tā visa kaudze būs izžuvusi, uguns būs pietiekami liela, lai ugunskurs degtu griezdamies.
Ik pa brīdim mani baida bebri, dauzot ar asti pa ūdeni. Zvaniņu visu laiku cilā straume - ja pirmajā reizē to cītīgi vēroju un pie katras kustības biju gatavs cirst, tad tagad rāmi sēdēju, nereaģējot uz viltus copēm. Un tad atskanēja maģiskā skaņa, kas katram vēdzeļu makšķerniekam droši vien ir kā simfonija dvēselei - zvaniņš iezvanījās. Brīdī, kad tas iezvanījās trešo reizi, cirtu, bet galā nekā nav. Hmmm... Otrajā reizē, kad iezvanījās zvaniņš, gan kaut kas galā uzsēdās, pēc svara neliels, bet jutu, ka kaut kāda kustība galā ir. Tā kā man nebija galvas luktura, tad nezināju, ko ieraudzīšu. Tad ugunskura gaismā ieraudzīju mazu vēdzelēnu, kurš ar savu badīgo muti centās iekampt nakteniekam - kad centos to atbrīvot no āķa, tas ļoti nikni apvija savu asti ap maniem pirkstiem. Varēja just, ka tā ir ļoti muskuļota zivs. Varbūt sprīža garumā bērnelis bija, bet tas nemazināja prieku, ka šī ir pirmā vēdzele, kuru noķeru tādā klasiskākā veidā.
Pa to laiku lietu nomainīja sniegs, kurš sākumā izkusa, nokrītot uz zemes, bet pēcāk jau sāka noklāt zemi. Metru aiz ugunskura jau sāka veidoties ievērojama sniega kārta. Vakars turpinājās, klausoties bebru dusmās, ik pa brīdim piecērtot pa tukšo pēc kārtējās copes. Beigās secināju, ka tie noteikti ir tādi paši mazie vēdzelēni, kuri mēģina iekampt nakteniekā, taču kumoss par lielu viņiem. Kad ugunskuram sāka pietrūkt degviela, sapratu, ka jāmet miers, jo mājās pa tādu sniegu tikt arī nebūs viegli. Viss bija tā piesnidzis, ka sniegs zem kājām gurkstēja, nebija nepieciešams lukturis, lai redzētu, kur eju, jo bija tāds klasisks ziemas gaišums no sniega.
Jā, varētu teikt, ka viena sprīža gara vēdzelīte ir pilnīga izgāšanās, ņemot vērā, cik daudz kilometru ir nostaigāts, cik daudz stundas nosēdētas pie ugunskura, cik daudz litri ūdens no zābakiem izliets. Bet mantiskās vērtības un sēdēšanas četrās sienās nevar aizstāt to piedzīvojuma garšu un neziņu, ko sniedz daba un makšķerēšana.
Ne asakas!
Tā sanāca, ka kādu laiku dzīvoju lauku mājā netālu no Misas. Ievācis informāciju, secināju, ka upē mīt vēdzeles, kas ir lieliska iespēja noķert pimro vēdzeli klasiskā manierē (tā uz džigu vasarā bija nejaušība). Neizpētīti ūdeņi, kuros iespējams mīt sapņu zivs - ko gan makšķerniekam vairāk vajag? Ekspedīcijas, lai izpētītu upi un atzīmētu galvā man šķietami vēdzelīgās vietas, nebija nemaz tik vieglas - priekšā applūdušas pļavas, grāvji un brikšņi, piesmelti zābaki un vairāki desmiti nostaigāti kilometri, bet pēc vairākiem piegājieniem tika noskatīta vieta, kur būs pirmais mēģinājums - plats līkums ar atstraumēm, acīmredzama bedrīte, apkārt krūmi un bebru sagāzti koki.
Āķa galā raudas un asara filejas gabaliņi, ugunskura gaismā tiek hipnotizēts zvaniņš, kurš visu laiku no straumes danco un rosina iztēli - varbūt tā bija cope? Bet cope tā arī nepienāk.
Otrais mēģinājums jau bija citā vietā, kas tika izvēlēta steigā, jo ierados neilgi pirms tumsas - pirmās vietas miniatūra versija. Ilgi gaidīju to pirmo copīti, zvaniņš aizdomīgi strauji raustījās. Es teiktu, ka tā copē ķīsis. Piecirtiens un! Čušs... Tas bija atgādinājums, ka makšķerēšanā sīkumu nav - pavadiņa pārplīsa mezglā, kuru biju nevīžīgi uzsējis. Visi svini bija aprauti, tāpēc nācās kabināt galā daudz čeburaškas, kuras veiksmīgi atstāju krūmā, kuram netiku nekādīgi klāt.
Bet viena cope jau viesa kaut kādas cerības.
Naktī no 10. uz 11. februāri notika ļoti ierasta šim laikam naktstārpu lasīšana. Februārim nekas neparasts. :) Varēja just, ka šie ir ļoti kūtri un uzmanīgi, bet kādus 10 salasīju. Visu laiku lija lietus, kas nemitējās arī nākamajā dienā, kas man radīja bažas, vai vispār varēšu ugunskuru uzturēt, jo visa malka pie upes būs slapja. Šoreiz mēģinu pavisam jaunu vietu, kas pēc principa ir tāda pati kā iepriekšējās - līkums pēc upes sašaurinājuma, kurā ir bedrīte.
Šoreiz galā naktstārps un asarīša fileja. Jau minūti pēc pirmā iemetiena zvaniņš strauji salecas, bet turpinājuma nav. Tas man vieš cerības, ka šovakar kaut ko noteikti noķeršu, jo vēl nav pat tumsa iestājusies. Jāpiemin, kā vēl aizvien līst, visa malka ir piesūkusies kā mārks, līdzi paņemtas sausās pagalītes izlīdz, kuras ļauj lēnām izžāvēt mitro malku. Secināju, ja malka ir mitra, to vajag uz ugunskura sagāzt labi daudz, jo vienā mirklī, kad tā visa kaudze būs izžuvusi, uguns būs pietiekami liela, lai ugunskurs degtu griezdamies.
Ik pa brīdim mani baida bebri, dauzot ar asti pa ūdeni. Zvaniņu visu laiku cilā straume - ja pirmajā reizē to cītīgi vēroju un pie katras kustības biju gatavs cirst, tad tagad rāmi sēdēju, nereaģējot uz viltus copēm. Un tad atskanēja maģiskā skaņa, kas katram vēdzeļu makšķerniekam droši vien ir kā simfonija dvēselei - zvaniņš iezvanījās. Brīdī, kad tas iezvanījās trešo reizi, cirtu, bet galā nekā nav. Hmmm... Otrajā reizē, kad iezvanījās zvaniņš, gan kaut kas galā uzsēdās, pēc svara neliels, bet jutu, ka kaut kāda kustība galā ir. Tā kā man nebija galvas luktura, tad nezināju, ko ieraudzīšu. Tad ugunskura gaismā ieraudzīju mazu vēdzelēnu, kurš ar savu badīgo muti centās iekampt nakteniekam - kad centos to atbrīvot no āķa, tas ļoti nikni apvija savu asti ap maniem pirkstiem. Varēja just, ka tā ir ļoti muskuļota zivs. Varbūt sprīža garumā bērnelis bija, bet tas nemazināja prieku, ka šī ir pirmā vēdzele, kuru noķeru tādā klasiskākā veidā.
Pa to laiku lietu nomainīja sniegs, kurš sākumā izkusa, nokrītot uz zemes, bet pēcāk jau sāka noklāt zemi. Metru aiz ugunskura jau sāka veidoties ievērojama sniega kārta. Vakars turpinājās, klausoties bebru dusmās, ik pa brīdim piecērtot pa tukšo pēc kārtējās copes. Beigās secināju, ka tie noteikti ir tādi paši mazie vēdzelēni, kuri mēģina iekampt nakteniekā, taču kumoss par lielu viņiem. Kad ugunskuram sāka pietrūkt degviela, sapratu, ka jāmet miers, jo mājās pa tādu sniegu tikt arī nebūs viegli. Viss bija tā piesnidzis, ka sniegs zem kājām gurkstēja, nebija nepieciešams lukturis, lai redzētu, kur eju, jo bija tāds klasisks ziemas gaišums no sniega.
Jā, varētu teikt, ka viena sprīža gara vēdzelīte ir pilnīga izgāšanās, ņemot vērā, cik daudz kilometru ir nostaigāts, cik daudz stundas nosēdētas pie ugunskura, cik daudz litri ūdens no zābakiem izliets. Bet mantiskās vērtības un sēdēšanas četrās sienās nevar aizstāt to piedzīvojuma garšu un neziņu, ko sniedz daba un makšķerēšana.
Ne asakas!
12.februāris 2016, 04:30 | links