Par nodokļiem - tas bija tikai jociņš :D
Par Lembi - tev taisnība, pilsētā kungs ir tikai viņš. Deviņdesmito vidū jūs paši, ventspilnieki (viesojos šajā pilsētā), viņu mīļi saucāt - mūsu Huseiniņš. Uzņēmumu privatizācijas pirmsākumos Aivariņam nekādas lielas un noteicošas ietekmes nevarēja būt, toreiz politiskas ietekmes viņam nebija (viņš vēl nebija privatizējis ZZS, un tolaik zaļie un ZS vispār bija atsevišķi un ne vienmēr trāpīja pat Saeimā). Diena vienmēr abonēšanas ziņā bijusi avīze nr.2 (aiz Lauķenes). Tad, kad notika Dienas privatizācija, arī daži žurnālisti vēlējās iegūt daļu no akcijām. Piemēram, uz 10 % (tikpat, cik vēlējās un dabūja toreizējais avīzes valdes priekšsēdētājs Ašais Rādens), pieteicās arī Dzintars Zaļūksnis, tiesības it kā visiem bija vienādas. Teikt, ka viņu tikai vienkārši atšuva, ir maigi rūkts. Un pat vēlākais tiesas process (kura tiesa gan Latvijas valstī ies pret oligarhu Sarmīti) neko nedeva, punkts un viss. Diena, kad tika otrreiz pārdota, faktiski bija bankrotējusi. Atšķirībā no Lauķenes. Pārējās avīzes - tas nav nopietni, tās gandrīz visas un vienmēr ir strādājušas ar mīnusiem. To pašu NRA (un īpašniekus Jakubānu&Hānbergu) no bankrota izglāba Lembis, nopērkot ar parpalām un Sporta Avīzi piedevām. Pelnoši Latvijā pa īstam ir tikai daži sieviešu žurnāli, pārējie pelna uz tipogrāfijas vai dažādu palīgizdevumu rēķina. Dienu toreiz pazudināja lielummānija - gribēja visu un uzreiz. Savu tipeni, savas telpas, savu vakara avīzi (bija tāds "Spogulis"), u.c. Daļa no iegribām finansiāli radīja milzu robu.
P.S. Dieva dēļ, mēģiniet atšķirt divas lietas - kad jokoju (kā par nodokļiem) un kad rakstu skaudro vēstures patiesību. :D
29.februāris 2016, 17:21 |
links