Kā man patīk šitās granātas mētāt! :) Cik labi var redzēt, kā nelielā stresiņā un dusmās pamostas cilvēka īstā daba. :) Cilvēks sevi uzskata par piederīgu kādai referntai grupai un metas aizstāvēt savu un citu taisnību. Man te viens reāls socioloģisks pētījums sanāk. :)
Bet ja nopietni, tad ar laiku, kad daudz kas ir izprovēts, jaunības maksimālisms ir beidzies un iestājas apziņa, ka kaut kas arī saviem bērniem ir jāatstāj mantojumā, tad sāk arī savādāk uzvesties copē un medībās. Pateikšu godīgi, ka jau divus gadus pēc oktobra reti, kad dodos copēt. Pirmkārt tāpēc, ka tiešām žēl zivju, kuras briest nārstam. Otrkārt - vairs nav kaifa sēdēt aukstumā, lietū, kad knaģi salst pēc katras atlaistās zivs. Nu nav un viss...
Kāpēc es ierunājos par to staipīšanu, foto taisīšanu un bučošanu? Nu vienkārši bioloģiju zinot un saliekot kopā šādus tādus faktus izdaru loģiskus secinājumus. Zivs, kad uzķeras, sitas pretī visiem spēkiem, jo viņa tak nezina, ka samīļoties gribat. Zivs organismā izstrādājas nenormāls daudzums pienskābes. Ja kāds nezina, tad lai paskrien kilometrus desmit un no rīta pienskābe būs tā, kas radīs sāpes jūsu muskuļos. Aukstumā pienskābe lēni noārdās un izvadās no organisma, līdz ar to aukstā ūdenī zivij būs ilgākas muskuļu sāpes. Kā domājiet, vai ar sāpošiem muskuļiem traki gribas nārstot. Es reiz skatījos vienu klipu iekš youtube.com, kur poļu džerkotāji teica vienu argumentu, kāpēc viņi izmanto maktenos kātus un 0.4 pītās auklas. Viņi vienkārši pievelk zivi kā ar vinču klāt pie laivas un atlaiž, lai tas cīņas laiks būtu pēc iespējas mazāks, līdz ar to savainošanās un organisma piesārņošanas ar pienskābi līmenis zemāks.
Tad vēl viens aspekts, kāpēc man ir vieglāk zivis atlaist nekā citiem ir tāds, ka man pašam zivis negaršo. Vienīgi uz pasūtījumu no sievas vai sievasmātes kādas paņemu. Ar radiem pa labam... :)
Paskatīsimies, ko šis komentārs uzputos! :)
3.marts 2016, 08:15 |
links