Aņuks iz dzīves:
Aizbraucam vimbās uz Sigulgu trīs vīru kompānijā, nolēmām pirms tam uz visiem 0.7 cepumu paņemt, copee esam jau 3 naktī, sametam copenes, rausim vaļa to 0.7, bet izrādās, ka katrs paņēmis pa 0.7, laižam glāziti pa riņķi- fiksi pirmā beidzas, tad otro līdz plkst. 5 pabeidzam, no trijiem viens tāds slābans, es saku varbūt izlaidīsi, tas nē turēs līdzi, protams pa starpai pa vimbiņai dabūjam, beidzam šmigot, pārejam pie tējas, tam čomam, kas slābanāks vimba pieķeras, tas izvelk to, liekot tīkliņā- zābakus mazliet piesmeļ, čomam pēc laika otra cope, to velkot viņš ja līdz ceļiem peldas, pēc laika trešā cope, jau līdz jostas vietai ūdenī, iedodam viņam rezerves drēbes, tālāk čoms sēž copes krēslā paralēli ūdenim, viņam zvaniņš nozvana, čoms ar visu krēslu ūdenī- ačohnās, ka nāsīs ūdens, izķepurojas krastā un izvelk vimbu.
Tālāk, mēs copējam, galiņu pacepjam , padziedam, jo viens no mums korists, normu zivju protams noķeram, nākošā dienā es atkal eju gar krastu ar savu kundzi, tā jautā copmaņiem, kā copējas, bet veči atbild, šodien nekas, bet vakar šeit bija tāda kompānija- peldējās , dziedāja un t.t.
Vot tā ir atkarība, turēt nevar , bet no kolektīva atpalikt nevar :)
18.februāris 2016, 11:07 |
links