Pastāstīšu savu stāstu, varbūt kādam tas palīdzēs ieviest skaidrību savos ,, neizdibinātajos" jautājumos.
Šogad jau trīs epizodes ar samiem, no kurām nāksies izdarīt secinājumus priekšdienām un mācīties arī pašam.
1) vasaras sākumā uzmānīju vienu samu, normāls izmērs bet neveiksmīgs uzšāviens no manas puses. Itkā visu izdarīju pareizi, tikai nevar paredzēt ar kādu spēku un ātrumu tas sams skrien lejā. Rezultātā rupjais kāts ar lielo testu 3 daļās salūza kā špicka.
2) Ap pusdienas laiku (pāris nedēļas atpakaļ) velcējot aizķēru normāla izmēra zivi (nezinu kas tas bija). Velcēju viens laivā ar diviem kātiem. Vienu turu visu laiku rokās un strādāju ar to bet otru turu šķērsām laivai uz pretējo pusi un atbalstu pret kājām (lai jūt copi vai zacepu). Kad zivs paņēma, mēģināju pietīt un sapratu, ka nebūs pa vienkāršo, jātur motoru mierā un jāvāc ārā otru kātu. Lai to izdarītu, vispirms ir kautkur jāliek tas, uz kura ir galā zivs.
Izdarīju visus priekšdarbus (protams, ļoti ātri), veiksmīgo kātu novietoju starp motoru un savu sēžamo beņķi kur starpa ir tik maza, ka praktiski neko cauri izvilkt nevarētu (tāpēc jutos droši par to ko daru). Un tiko noliku laivā zemē kātu lai uzliktu tam virsū kāju un piespiestu pie grīdas, kad sekoja rūpīgs mauciens un kāts palecoties gaisā vienā mirgā atradās apmēram 2 metrus aiz laivas. Fiksi paķēru vēl citu kātu kuram bija virsū Rapalas dziļumnieks vobleris un mēģināju cerībā aizķert auklu kautko vēl saglābt, bet kas tev to prieku deva, kāts prom ar visu jauno vobleri (kā izrādās , diezgan veiksmīgu) un protams arī ar visu zivi.
3) Pagājušo nedēļu sākumā atkal aizbraucu uz copi, sami augšā necēlās ne tu traks. Liec uz āķiem ko gribi, uz viena bija uztupināts sprigans plaukstas lieluma plicis bet uz otra uzliku divas raudiņs (apmēram 8 cm garas), pa tumsu gar krastu sagramstītas. Visi dzīvi un enerģijas pilni. Nosēdēju visu sama darba laiku bet neviena kandidāta uz copi. Pa kādam pacēlienam notiek bet lai teiktu tā, ka piecopēja, tā nebija. Labākajā gadījumā paostīja un viss. Tas tā.
Kad darba laiks uz ēšanu bija atsēdēts, pārsviedos uz velci, lai brauktu uz mājas pusi. Tiko sāku purpināt, tā cope, kāts dugā, laiva šķērsām un viss notiek. Fiksi savācu otru kātu, sagatavoju uzķeramo tīklu un aiziet izvilkšanas process vaļā.
Izjūtas bija labas jau no paša sākuma bet ar katru minūti, tās paliek lielākas, saspringtākas un vienkārši neaprakstāmas. Piezīmēšu - kāts ar testu 5-20, 2,7 metri garš, aukla pītā 0,14, spole (mazā) bezinercene, voblers 6 cm garš grabulis dziļumnieks ar orģinālajiem (plānajiem) āķiem. Es arī necerēju samu izvilkt, maksimums zandartu , līdaku vai normāla izmēra asari. Tos es tā kā parasti uzvelcēju. Bet ne šajā reizē. Cīnijos un mocījos apmēram 40 min. Un ne tā, ka mocījos lai stāsts izklausītos interesantāks. Mocījos reāli un piekusu lupatās. Tā, itkā būtu sprintu garo distanci noskrējis. Līdz tādam spēku izsīkumam, ka spoli tu vairs netin ar diviem pirkstiem turot ručku bet gan kā uzgriežot atslēgu sienas pulkstenim. Pa ceturdaļ apgrieziemam pietinot spoli turot to starp ručkām tuvāk ass centram (man spole tāda kur 2 ručkas vienlaicīgi) un ceļot to samu ar kātu. Tiko iedod tam mazliet brīvu kritienu, tā viņš momentā to izmanto un spiež uz leju. Vienā brīdī paskatījos, kas notiek eholotā, apakšā bija 7 metri un samu es nevaru uzskrūvēt augstāk par 5 metru atzīmi. Kāts visu laiku riktīgā dugā , spolei bremze praktiski līdz galam ciet un vienalga visu laiku tarkšķī iet lejā, cik uzskrūvē, tik atkal aiziet lejā. Kad pirmo reizi dabūju augšā, es sapratu ar ko ir darīšana. Itkā jau nekas baigais, apmēram ap 20 kg + -, ( jo tādi man ir jau tikuši izvilkti un apēsti), bet ar šādu aprīkojumu, tas bija riktīgs ekstrēms. Tu vienlaicīgi gaidi, kad izvilksi zivi (ceri uz to) un tai pat laikā saproti, ka ar šādiem štrumiem to izdarīt ir praktiski nereāli. Nekas no visa tā kas ir rokās, neatbilst tam lai vilktu tādus izmērus (nu būsim reāli) :)
Taču, notika brīnums un kautkā veiksmīgi ar ceturto uzvilcienu augšā es atkal dabūju to tuvāk laivai un ar uzķeramo tīklu vienā rokā un līko kātu otrajā, no aizmugures to ieķeksēju tīklā. Tieši tajā brīdī nostieptā aukla vobleri uzšāva gaisā un tas bija ārā no sama. Nometu laivā kātu un ar abām rokām, praktiski bez spēka to vilkšus vilku pāri bortam laivā. Jeeesssssss ! ir ! Prieks protams neaprakstāms.Visa diena tāda samērā patukša un pie vakara, nā tev, tāda haļava !
Pustumsā mēģināju to sabildēt bet modernās tehnoloģijas izrādījās pašvakas. Uzspīdināju lukturi un pāris bildes uztaisiju lai vacapā aizsūtītu puikām un palielītos, kurš nu ir vecis !:) Jo sākumā gribēja braukt līdzi, pēc tam atkal citas darīšanas, tā kā nācās braukt vienam. Un kā saka, ko tu stipram padarīsi :))
Bet ar to jau stāsts nebedzās. Citādi jau tā nebūtu epizode trešā. Pagājušajā gadā man aizpeldēja 2 sami atsietie dēļ tā, ka biju tos piesējis rupjā kaprona striķī arī kukanos. Pārtrina striķi un prom bija. No 3 samiem palika viens. Uztaisīju metāla trosi striķa vietā ar visiem orģinālajiem kukaniem, kā pienakas. Atvedu zivi krastā un ar to pašu kukanu, kurš bija pie laivas, piesprādzēju to pie troses un ielaidu ūdenī, lai gaida rītdienas pusdienas laiku, kad plānots braukt mājās. No rīta ap 7 00 nokēru vēl vienu sameli, 5 kg. Garām braucot paņēmu arī to piekabināt pie troses lai nav visu laiku līdzi jāvazā. Paraustīju trosi, uz reiz var just ka otrajā galā kāds uzpumpē atpakaļ, tā kā viss kārtībā. Varētu jau braukt mājās, jo patiesībā jau zivju pār pārēm un kas to spētu apēst, taču panesās tāda cope, ka ik pa laiciņam ir gan ko sečokā iemest, gan spēj tik kabināt nost un vālēt pāri bortam, un kurš tad normāls makšķernieks tādā brīdī pārtrauc copēt !? Tur jau trakam jābūt lai beigtu copi un brauktu mājās. Vairs jau nevajag to zivi, galvenais ir pavilkšanas prieks. Un tad copei piešķiras tāda īpaša gaisotne, kad tev vairs itkā neko nevajag un tādus zandartus ap 1,3 -1,5 kg tu brīvu roku laid pār bortam atpakaļ. Atdzīšos godīgi, manā mūžā tā ir bijis tikai pāris reižu, kad zivju pietiek un vienalga kāds izmērs, tu tās visas lādē atpakaļ :) Bet ne par to stāsts. Stāsts ir par samu, kurš atlikušās 2 stundas to vien darīja, kā rāvās brīvībā. Un beigu beigās, tas tam arī izdevās. Pārrāva griezuli (vai rotuli), kas ir izmēros diezgan paprāvs, taču izrādījās vājākais posms visā ķēdē. Vēlāk bildes salikšu galerijā ar komentāriem. Patreiz negribu ar to visu krāmēties.
Tā kā atgādinājums citiem, kuri arī ķer, un noķer, atsien un cer ka nenorausies . Uz reiz metiet ārā visus griezuļus un kaprona striķus kā starpposmus. Jūs pat iedomāties nevarat, cik tā zivs ir vai nu gudra, vai nepacietīga, jo lai gan striķis stāv mierā un nekas neko nerausta, beigu beigās viņš atrod veidu kā tik no visa tā vaļā.
Tāds lūk ir mans šīs vasaras stāsts.
Vēl jau viss nav galā, vēl kādu reizi aizbraukšu uz copi bet visā visumā, notikumiem bagāta vasara un visu ziemu būs ko atcerēties :)
Lai veicas copē arī jums, ne asakas un metiet siekstā :))
28.augusts 2016, 22:33 |
links