Vairāku gadu garumā biju klajš gurķuzivs copes noliedzējs. Bet nesaki nekad nekad. Vakar tas notika. Biju uz Ilzes, tās kas Ģeraņimovas ezers. Līdz jūras populācijai pagaidām neesmu kārs skriet. Pie tam kopā ar tādu pašu traku kollegu to darījām vakarā.
Parkingu atrast viegli, piebraukt jauki, aizbraukt gan jāmāk... Ceļš uz ezeru mijkrēslī pa nosacītu taku, kas vairāk līdzinās bobsleja trasei ar 40 grādu slīpumu, pie tam finiša posmā taisa pagriezienu, ja kas to neiezīmē, raksta ar zobiem 3 kapakmeņu izmēra akmenī savu vēstījumu.
Uz ezera tiekam veseli un ar tām pašām mantām, kas starta brīdī, ceļš īss un pagūstam saskatīt coperu mīļākās vietas, arī biku lomus, kas pa gabalu izskatās ciešami. Nu bet visi lasās mājup un mums divvientulība garantēta. Mērcam eholoti, prieks par dziļumu 30+, izvēlamies vietu nost no drušļaka, teltis augšā, un aidā.
Sistēma noskatīta inetā, kopēta pa savam lāgam, kolēģim pieredze no 1 copes un stāsti no citiem. Visu īstenojot uz āķiem aiziet trīsvienība - slieka, baltais, akuņavis obiknovenis strēmele. Beigās 2.variants uzvar. Vēl mijkrēslī pirmās copes un 2 zivs smaržīgi piepilda telti, tālāk sākas artilērijas zalves - aukstums... Un cops pazūd. Tiek mainīti dziļumi, pielietots kratīklis. Pēc 7 vakara kaut kas pagrabinās, bet vairāk fragmentāri, un tik 1 cops tiek realizēts līdz 9 vakara, kad cerības zūd un laiks mājup.
Atpakaļceļs ir izaicinošāks, jo līdz taču ragavas, un slāt kalnā lejā pa krūmāju slinkums. Velkot ragavas kalnā iedomājos, ka ar zirga zobiem būtu raitāk - varētu iekosties zaros, lai neslīdēt atpakaļ...
Nu bet jauks pasākums!
10.februāris 2017, 17:05 |
links