Brīvdienās atkal padevos copes kārdinājumam un 28.07 līdz 29.07 pavadīju pie Daugavas. Vecā vieta un praktiski līdzīgs stāsts. Vienu 2,5 kg ievilku laivā, vienam apmēram tik pat lielam uzšāvu pa lūpām bet āķis neaizķērās un bija vēl divi ļoti skaisti un tiešām smagi uznācieni un patiesībā esmu laimīgs, ka nepaņēma. Pēc tā vien, ko ehalotā ieraugi un saproti, kā tā resnā strīpa pārvietojas ir skaidrs, ja tāds pieteiksies, tad nakšņosi uz upes, tas točna. Instinkti jau neļaus auklu pārgriezt vai kādā citā veidā no tās kravas atbrīvoties bet tai pat laikā saproti, ka augšā to nedabūsi un laivā ne tik. Reti jau ko tādu ieraudzīsi bet, kad ieraugi, tad reāli pārņem jocīga sajūta, it sevišķi, ja laivā esi viens pats.
Bet darba nedēļa aizrit, briesmu stāsti aizmirstas un kārtējās brīvdienās atkal uz copi.
Starp citu, varbūt kādam interesē, kas šogad modē uz samu āķiem ? :)
Es veltu laiku eksperimentiem un katru sezonu eksperimentēju ar vienādu barību visas sezonas garumā. Tas tā, lai rastu objektīvu priekšstatu par to, cik liela atsaucība katrai konkrētai barībai. Tam vajag daudz laika, jo katra diena ir atšķirīga pa savam.
Tad nu lūk. Šogad daru tā, pārgāju atpakaļ uz krietni mazāka izmēra āķiem, jo esmu guvis pārliecību, ka mazāks izmērs ir ne tikai krietni bet daudzkārt produktīvāks par lielā izmēra āķiem tieši uz reāli izvilkto zivju skaitu.
Visi mēs piedzīvojam copes brīžus un visiem ir kaudze stāstu par to, ka uzšāvu un pa tukšo. Tam protams ir vēl arī citi iemesli bet viens no - ir tieši tas, ka āķis ir pa lielu un svins par smagu.
Neaizmirsīsim, ka samiem nav roku, tie uzņem barību ar savu vakumsūkni.
Un nu par pašu barību. Es šogad kombinēju naktstārpu ar zivju fileju. Pirmo zivi ko puika no krasta noķer un tas parasti ir breksītis, kurš vienā gabalā sama āķim par lielu bet žāvētavai par mazu, tas tiek sadarināts skaistos apmēram 8-10 cm garos un 1,5-2,5 cm platos filejas gabaliņos un atsevišķā trauciņā tiek novietots zem sūnām naktstārpu spanī. Pirms iebrauciena es jau krastā sagatavoju gatavas copenes un vēl kādas 2 rezerves pavadas uztankotas kaujas gatavībā turu spainī. To daru tāpēc, ka samam reālais darba laiks ir 2-3 stundas no rīta un tik pat vakarā. Un tiko vienu copi sagidi, kad āķus notīra bet zivs aiziet, tā ir fiksi jābūt gatavam ar otru uztankoto pavadu, nevis jāziedo ražīgais copes laiks un konkrētā vieta tam, lai durtu tārpus uz āķiem un gaidītu copi no jauna. Tikmēr vējš un straume dara savu un aiznes tur, kur nekā vairs apakšā nav.
Par šo konkrēto kombināciju varu pagaidām teikt tikai to labāko. Strādā uz sitiena. Ja sams paceļas un pie paikas pienāk, tad ņem samērā pārliecinoši un bez jebkādām papildus priekšspēlēm. Nav nekādu kritienu uz leju un celšanās atpakaļ un nedrošās piecopes, tā teikt, ja pienāca un atrada, tad seko cope. Cita lieta ir, ja pienāk mazais, kuram tā pačka pa lielu bet brokastis nav dabūjis, tomēr kaut gabaliņu bet nozagt vajag. Tas protams ņem kā māk un arī sarūpē tukšo copi. Jebkurā variantā, iesaku šo barību lietošanai. Nemācēšu pateikt vai arī ar grunteni viņa tik pat labi strādā, jo kvokojot arī vienīgo pavadu, tas notiek ilgākais 3 stundas un visas smaržas ir vēl aktīvas. Uz grunteni fileja var izgarot un sasmirdēt, ka nesanāk pretējais efekts. Ja kādam ir cita pieredze, neskopojieties, padalieties, tāpēc jau mēs šeit esam, vai ne ?:)
Lai veicas!:)
2.augusts 2017, 21:35 |
links