Man atkal ir kārtējais stāsts no sērijas ,,nepaveicās".
Tā nu ir sanācis, ka pēdējā laika notikumi ir pārvilkuši man pāri biezu nebūšanu mākoni. Vieni sū.. vēl nav beigušies, kā nākošie jau neaicināti ir klāt. Lai nu kā bet ir tā, ka pašlaik īsti nav vairs iespēju tikt uz pilnvērtīgu copi. Copes busam degvielas sūknis ģībst nost, piekabei tehniskā beigusies un naudas līdz algai arī vairs nav. Tad nu vienīgā iespēja, kā šo brūci dziedēt ,ir, paņemt laivai līdzīgo priekšmetu, veco labo navigatoru 300 un ar airiem līdzīgiem urķiem mēģināt kaut kur tuvākajā baseinā pa ūdens virsu aizkļūt.Tuvākā ūdens krātuve ir Daugava, Ķeguma baseins.
Aizbraucu, sapumpēju pūsli, sakrāmēju loriņus un aiziet.Doma bija vienkārši padžigot. Viens kāts, uzķeramais tīkliņš, tad vēl tīkliņš kur kautko ielikt un piesiet pie laivas, ja nu gadījumā tiešām kautko noķer, tad vēl enkurs ar striķi, tad vēl lietus mētelis, dzeramā ūdens pudele un plastmasa kaste ar gumijām un pārējiem džigošanai nepieciešamajiem loriņiem.Iekāp pats un laiva pilna. Sēdēt protams nav kur. Visādi izgrozījos un mēģināju iekārtoties, ātri sapratu, ka šis murgs bija veiksmīgi pārdzīvots daudzus gadus atpakaļ un atkārtot to vienkārši nevajadzēja. Bet laivā tu esi, ūdenī arī , ko nu vairs, kustini rokas un kulies uz priekšu.Braucamais gabals apmēram 1 km katrā virzienā. Lai nu kā, krietnu laiku nomuļļājies pa pūsli veiksmīgi sasniedzu vēlamo copes vietu.Nostājos uz enkura un aiziet, metiens un skatos, ka svins pa vieglu, visu laiku aiznes straume. Vienreiz pārlieku, otreiz pārlieku bet nekā.Beigās saliku divas 25 gramīgas bumbas un vienalga metot pret straumi tās vienkārši nes lejā. Tādu straumi vasarā vai rudenī vēl nebiju piedzīvojis. Kad kūlos atpakaļ, tad tikai ievēroju, ka vietām straume atvarus uzgriež. Atkūlos atpakaļ līdz savam krastam, atradu vietu kur ir atstraume un vakara copes noslēgumu nogruntējos pavadīt tur. Pāris metieni un pirmā copīte, protams, pa tukšo. Vēl pāris metieni, atkal copīte, un pirmais knapmērs galā gan.Vismaz parādijās nodarbe. Trīs līdz pieci metieni un atkal kāds kandidāts galā. Kurš notirinās pusceļā, kurš atslīd līdz laivai, izmērs nekāds bet vismaz cope cerību pilna. Vienā brīdī atkal cope, kāts drusku līkāks, arī bremze drusku jāpievelk, atskrūvēju līdz laivai un lūk jau pirmais izmērs. Viens jau ķeselē iekšā. Turpinu mētāt, kādu brīdi klusums un tad pēkšņi cope un kāts dugā gan. Bremze tirkšķ, laiva staigā ar visu enkuru, jūtu, ka nu būs riktīgs zandarts. Ar vienu roku turu kātu, ar otru jau sagatavoju uzķeramo tīkliņu pa grābienam un mēģinu savu lomu dabūt uz augšu. Kādas minūtes 20 stīvējāmies, viens uz leju es uz augšu. Enkura striķis arī kā traucēklis bet palaimējās un tajā neieskrēja. Beidzot dabūju līdz augši, paķeru tīkliņu un velku to klāt. Adrenalīns tāds ka cepure uz galvas paceļas. Beidzot ieraugu, kas tas tāds ir. Izrādās sams. Baigi liels nebija, tāds 5-6 kg bet nu spēks nenormāls, ņemot vērā , ka copes kāts ar testu 5-20 grami un galā vēl pusmetru gara flurokarbona pavada sasieta pa taisno pie pamatauklas un galā mazā (6 cm) gumija ar 8 gramīgo svina bumbiņu. Katrā gadījumā biju veikls un akurāts, dabūju zivi sečokā, iecēlu laivā un prieks neaprakstāms. Bet nu rodas nākošā problēma, kur to likt un kā dabūt krastā. Pie zandarta blakus nevar likt jo tas tīkliņš ir gan par mazu, gan par švaku priekš tik lielas zivs. Kad apzināti braucu uz samiem, tad man ir līdzi drusku cits aprīkojums un arī par visu pārējo ir padomāts bet tagat, jādomā ko citu.Pārlaidu acis laivai un ir divi varianti, enkura striķis, bet tad vispirms ir jāizvelk enkurs un otrs variants, laivai savs striķis, kuram vienā galā ir slavenais, veikalā pirktais kukans, kurš man jau ir iepriekšējos gados palīdzējis reizes divas atbrīvoties no samiem. Vienreiz pārrāva griezuli un aizgāja un vēl pirms tam pārrīvēja resno veļas striķi kā sū...u pret akmeņiem.Šai reizei plāns bija šāds, piekāršu kukanā un atstāšu laivā, lai spārdoties nepārlec pāri bortam, kamēr airēšos līdz krastam.Domāts, darīts. Iekaru kukanā un skatos, ka tā galva tik liela, ka knapi kukanu ciet var dabūt. Nu bet uz pāris rinķiem cemme turas, gan jau pietiks. Paceļu aiz striķi, novērtēju, būs okei. Nolieku laivā un ķeros pie enkura vilkšanas.Viss enkura striķis jāliek tam visam pa virsu, vēl kātu jāsaliek, plašķi jānovelk. Vietas pa maz un bardaks liels. Darīšu savādāk, iekāršu zivi aiz borta, uzvilkšu augšā enkuru, nolikšu makšķeri un plašķi, sagatavošos airēties un tad iecelšu zivi atpakaļ. Piesēju striķa otru galu pie laivas atsaites, tad vēl pie aira turētāja visādam gadījumam un ielaidu samu aiz borta. Tiko pieķēros vilkt enkuru, sekoja tāds riktīgs rāviens un auksti sviedri man pa muguru, paķeru striķi un kāds atvieglojums, zivs vēl galā. Paceļu striķi uz augšu un skatos, ka garums tā kā pa lielu, zivs no laivas apmēram metru pusotru. Taisu striķi īsāku.Pievelku zivi tuvāk, nomēru tā tik lai galva ūdenī un atsienu otreiz. ķeros atkal pie enkura. Ceļu augšā cik vien ātri var, lai straume pašu neienes zālēs. Ieceļu atsvaru laivā, aizgrūžu striķa mučkuli uz priekšu, uzmetu plašķi virsū, gar sānu nolieku kātu, ieceļu tīkliņu ar zandartu un ņemu aiz striķi savu samu. Drusku pavelku, seko atkal riktīgs spēriens un....un striķis paliek rokās bez svara ! Elpu aizturējis velku to no ūdens laukā , skatos, atlocījis kukanam stieni un prom ir. Maķķķ tvoju !!! Visu atlikušo laiku airējos uz krastu un nevarēju vien piemeklēt īstos vārdus kā nolamāties. Nu kā var tā neveikties ?! Tas liecina tikai par to, ka mana ,,melnā "strīpa vēl nav beigusies. Tā jau lietainā vasara copes priekus ir atņēmusi un, kad tu tiec uz upi , tad vēl liktenis ņem un šitā izdarās.
Tāds lūk šoreiz stāsts. Dzīve nebeidz vien mūs mācīt, kā ir jādara pareizi un kā būtu, ja būtu :)
Mācieties no manām kļūdām un nedariet tā !:)
21.septembris 2017, 12:06 |
links 
