Problēmas sakne jau ir vienkārša - Latvijā tradicionāli ķer un ēd saldūdens zivis. Skandināvijā un citur vecajā Eiropā vairums vienkārši neēd, tradīcijas, aizspriedumi, sociālās klišejas (nabagu pārtika) utml. Ar zivju resursu saudzēšanu un ētiku kā tādu, tur maz sakara, tā tas vēsturiski izveidojies, kaut kur ar kaltētām zivīm pat krāsnis kurina, ar ikriem baro suņus un cūkas utt.
Āzijā visiem pofig, tur ķer un ēd visu kas kustas, kas nekustas to pakustina un tāpat ēd.
Ziemeļamerika (ASV, Kanāda) vislābāk ilustrē visu
iespējamo tadīciju un attieksmju spektru, tieši ar savu milzīgo platību, dažādiem ģeogrāfiskajiem laikapstāķliem un kultūras tradīcijām. Kaut kur ir C&R dēļ tā, ka tiešam ne māk un ne grib ēst zivis (urbanizācija, vispār negatavo ēdienu mājās utt.), kaut kur ir C&R tāpēc, ka nopietns bizness, lai gan zivis vēsturiski ēd (labs piemērs - indiāņu rezervāti), citur ķer un ēd un uz C&R skatās kā uz pajoliem (redneku štati), citur ķer un ēd visiem iespējamiem veidiem, jo tā principā ir viena pamata izdzīvošanas barībām (Aļaskā piem.)
24.janvāris 2018, 13:21 |
links