AUNIEM, KURI NEZIN KAS IR 16. MARTS un muld te visādus niekus.
Kas tad bija Latviešu leģions?
1) Sākoties mobilizācijai 1943. gada martā, jēdzienu, kas
ir latviešu SS-leģions, skaidroja šādi: Latviešu SS leģions ir slēgta kaujas vienība ieroču SS ietvarā/pie ieroču SS. (Die Lettische SS-Legion ist ein geschlossener Kampfverband im Rahmen der/bei der Waffen-SS.), tātad ne gluži SS vienība. Latviešu leģionāri nebija tērpti melnajās SS uniformās.
2) Neviens latviešu leģionārs un pat Leģiona ģenerālinspektors Bangerskis nebija un nevarēja būt Nacionālsociālistiskās partijas biedri, nebija un nevarēja būt SS organizācijas biedri, kaut vai tāpēc, ka nebija vācieši un nebija Vācijas pilsoņi.
3) Latviešu leģionāri, atšķirībā no vācu karavīriem, nezvērēja uzticību Hitleram kā Vācijas un vācu tautas Vadonim (dem Führer des Deutschen Reiches und Volkes), bet tikai kā vācu bruņoto spēku virspavēlniekam cīņā pret boļševismu (im Kampf gegen des Bolschewismus dem Oberstem Befehlshaber der Deutscher Wehrmacht). Un tikai! Zvērestu latviešu leģionāri deva latviešu valodā. Vai tad cīņa pret boļševismu pēc Baigā gada bija kaut kas nedabisks un šodien atkal nosodāms, tāpat kā padomju laikos?
4) Kāpēc kopā ar vāciešiem? Kad Čērčilam pārmeta viņa biedrošanos ar Staļina boļševiku režīmu kara laikā, viņš atbildēja, ka būtu gatavs biedroties kaut ar pašu velnu, lai glābtu Lielbritāniju. Un to viņš teica pēc tam, kad Staļins bija gandrīz divus gadus palīdzējis Hitleram iekarot lielāko daļu Eiropas, sajūsminājies un apsveicis Hitleru par vācu karavīru un vācu ieroču spožajām uzvarām, tostarp arī par Anglijas pilsētu bombardēšanu, mudinājis Hitleru pēc iespējas ātrāk iebrukt Anglijā. Vēl 1940. gada 12. novembrī Molotovs viesojas draudzības vizītē Berlīnē.
Ja Čērčils bija gatavs biedroties (un arī biedrojās) ar velnu, kāpēc tad latviešiem būtu noziegums cīnīties pret jaunu baigo gadu atgriešanos Latvijā tikai tāpēc, ka nācās to darīt kopā ar vāciešiem? Turklāt, ja Čērčilam izvēle bija, tad latviešiem tādas nebija. Karošana kopā ar Vāciju, lai arī piespiedu kārtā, tomēr bija iespēja cīnīties pret pamatoti nīstajiem boļševikiem. Vai var pārmest latviešu leģionāriem cīnīšanos kopā ar nepareizu sabiedroto, ja tas bija vienīgais iespējamais? Ienaidnieks taču bija pareizs. Vai tajā laikā bija un varēja būt cits sabiedrotais? Kuri citi tad būtu bijuši tie, kas tolaik latviešu karotājus apģērbtu, paēdinātu un apbruņotu?
5) Nav gluži taisnība, ka Latviešu leģions karoja zem Vācijas karogiem. Leģiona pulku karogi bija sarkanbaltsarkanie Latvijas karogi, uzšuvēs uz mundieru piedurknēm bija Latvijas vārds un vairodziņš Latvijas karoga krāsās. Leģiona virsnieki, pulku komandierus ieskaitot, bija latvieši, komandas tika dotas latviešu valodā. Sarkanarmijā nekā tāda nebija.
6) Rietumu Sabiedrotie ir atzinuši, ka Latviešu leģions nav piedalījies represijās pret civiliedzīvotājiem un nav izdarījis kara noziegumus. Neviens latviešu leģionārs un neviens Latviešu leģiona virsnieks nav tikuši tiesāti par kara noziegumiem.
7) Leģionāri vāciešiem par pārsteigumu bija atteikušies no piedāvājuma cīnīties pret Rietumu Sabiedrotajiem, nav izšāvuši nevienu šāvienu Rietumu Sabiedroto virzienā. Rietumu Sabiedrotie nav atzinuši baltiešu leģionus par noziedzīgiem formējumiem.
8) 1946. gada aprīlī Nirnbergas – Firtas garnizona priekšnieks, ASV armijas pulkvedis MARTINS pieņem lēmumu dibināt baltiešu sardžu vienības (Baltic Guard) no bijušajiem latviešu un igauņu leģionāriem. Pirmā latviešu rota tiek nosaukta virsaiša Viestura vārdā. To komandē leitnants Ervīns Caune. Vēlāk tiek izveidota arī sardžu rota „Daugava” un autotransporta rota „Rīga”. Rotu virsnieki un karavīri pilda garnizona dienestu vairākās Vācijas pilsētās, bet no 1947. gada pavasara līdz 1949. gadam arī Nirnbergas Tiesu pils un cietuma apsardzē.
9) 16. martu kā leģionāru piemiņas dienu iedibina „Daugavas Vanagu” organizācija 1952. gadā un kopš tā laika to neviena netraucēti atzīmē valstīs, kurās ir latviešu kopienas. Atšķirībā no Latvijas, tur viņus neapsaukā par fašistiem un nacistiem.
10) 1994. gadā Zviedrijas karalis uzaicina pie sevis vēl dzīvos latviešu leģionārus un publiski atvainojas par viņu izdošanu Padomju Savienībai 1946. gada janvārī. Noziedznieku priekšā taču lepnās Zviedrijas lepnais karalis pēc tik daudziem gadiem neatvainotos. Kāpēc mūsu valdība pašu mājās nicina tos, kuriem cieņu un godu izrāda ārzemēs?
Tādējādi leģionāru piemiņas apkarošana notiek tikai Latvijā. Vai nebūtu laiks to izbeigt? Līdzšinējiem apkarotājiem vajadzētu pārslēgties uz vēsturisko patiesību apzināšanu pašiem un atgādināšanu tiem, kam tās varbūt gadu desmitos piemirsušās.
16.marts 2018, 10:58 |
links 
