Domātājam taisnība, kādreiz Kļinskja, bija vēl citas postpadomju telpas rūpnīcas kas tāda tipa auklas ražoja. Nestspēja - zvērīga, ja ir zaceps - tad pārsvarā gadijumu baļķis ar visu svinu tiek izvilkts, pavadiņu āķis tas protams neskaitās. Tās auklas parasti ir parastā ritulītī nopērkamas - bez pamatnes spolītes. Pēc tam ņemam sīpolu mizas vai melno tēju - vāram un krāsojam. Pēc tāda procesa, ja parezi visu izveic, auklas elastība palielinās un tā kļūst bišķ mīkstāka, ūdenī - izskatās pēc tāda "pērna zāles stiebriņa". Uz spoles viņa nav tinama. Viņu mauc iekšā ar specīgu rokas vēzienu, un nelielielu ieskrējienu, pasākums ir bīstams, bet ar laiku piešaujās. Nav vajadzīgs kāts, pāris gruntenītes un nakstārpu bundža pat lielākā kabatā var ielikt. Šito veidu kā man vectēvs iemācija tā praktizēju. Protams ar kātu var aizmest kudi tālak. Bet šitais ir tā teikt 1941. gada variants, vienkāršs kā 3 kapeikas. Zive jau tās smalkās uzpariktes ne vienmēr novērtē.
19.marts 2018, 17:37 |
links