Nu ko, nepaspēju nosvinēt savu 5.kāzu gadadienu, kā atkal attapos Babītes ezera pašā viducī :)) Jau vairākas dienas sekoju laika prognozei, ūdens temperatūrai un līmenim - pēc maniem novērojumiem, ja ne pēc katra iemetiena, tad caur vienu jau nu noteikti, būtu jākabina zivis nost no āķa... un ne tās mazākās, taču kārtējo reizi nonācu pie slēdziena, ka cope nav matemātika - pat šķietami ideālos apstākļos var sanākt krietni pamocīties, lai tiktu pie kārotās zaļsvārces :) Parasti man ir sekojoša tradīcija - pirmajā enkurošanās vietā obligāti jānoķer kāda zivs, kaut vai sīks asarītis, tādējādi tas man liek noprast, ka šodien zivis būs aktīvas. Nu lūk, noenkurojos kā parasti perspektīvā (manuprāt) vietā, uzkabinu vieglajam kātam ne to mazāko rotiņu un jau trešajā metienā smuks asarpuika rokā. Heh, es jau prātā iztēlojos, kā turpmākajā dienas daļā to vien darīšu, kā bildēšu trofejas, bet.... zivju dievam bija citi plāni... :)) Ilgāk nevilkšu gumiju, lieku kārtis galdā - kā jau var noprast no ievada, cope nebija no vieglajām, kopā noķēru 5 līdakas (2 mēra, bet pat līdz 60 cm neizaugušas), aptuveni 10 asari, no kuriem tikai pirmais smuks. Neskatoties uz rudenīgajiem laika apstākļiem, zivis vēl nav sākušas aktīvi baroties, vēl nedaudz jāuzgaida. Un joprojām Babīte mani nomocīja ar zemūdens zāļu mežiem, kurus neaizskart var tikai LIDOJOŠI mānekļi, jo viss, kas skar ūdens virsmu, noteikti tiks sagūstīts... :))) Bet tāda nu ir tā Babīte ;)