Šodien sanāca interesanti. Ap 11 pie Kundziņsalas D gala (pie "sienas") ap 30 laivām - baigais kolhozs. Aizbraucu tālāk laimi meklēt uz Ķīsi un pa ceļam paskatīties arī Sarkandaugavu. Tur neatradu. Ap 13.00 braucu atpakaļ - pie "sienas" vairs tik dažas laivas. Daudzi pārmigrēja uz Sarkandaugavu. Gribētāju daudz, žanis - ne tik daudz.
Ap 13.00 iekuģoju Ziemeļu ostā - tālajā stūrī kādas 4 laivas, veči pa brīžam izvelk pa asarim. Nostājos netālu - uz jig nekā, tikai sakrustojās auklas ar vienu veci pūslī (sorry, negribēju traucēt). Ap 13.30 divas laivas aizbrauc, paliek drusku brīvāks. Nolemju pamēģināt uz dropshot - līdz šim tā īsti nebiju ķēris. Izvilku pāris asarus. Sāka smidzināt lietus - aiztinās arī pārējās laivas. Un sākās asaru cope - nepārspīlējot, no katriem 10 metieniem 9 ar zivi galā. Sākās arī baigā ģorga - vējš iegriezās no ziemeļiem-ziemeļaustrumiem, viļņi arī normāli šūpoja, bet līdz ~16.30 noķēru ap 60 asariem, 35 no tiem aizbrauca uz mājām. Lielākais 400g, pārējie caurmērā 200-250g. 16.30 metu mieru - cope drusku pieklusa, bet arī bija ok - caurmērā uz katru 5. metienu zivs. Bet nu sākā tā šūpot, ka vajadzēja pieturēties lai kājās nostāvētu (nē, nē, šūpošana nav dēļ cepuma salietošanās - to copē nelietoju). Šogad līdz šim labākā asaru cope. Secinājums - dropshotā ir spēks!
Bet nu pūta nepajokam, kad kuģoju no Ziemeļu ostas augšup pa Daugavu, bija diezgan neomulīgi, bet ar devīzi "Not mīzing, būs labi".
https://youtu.be/-6VnXdjQJ8I