Kad sāku apgūt plašās āres finkas bija vienīgais ja tā varētu teikt transports un zirgs ar ragavām bet tas jau bija vietējiem. Mūsu transports bija K2. Vienreiz jaunības dullumā nolēmām doties uz vietējo slepenajām copes vietām pa ragavu pēdām. Ausa saulains rīts un sniegs līdz potītēm ļāva mums raitā solī nepilnu divu stundu laikā sasniegt vēlamo vietu. Atskatoties uz krasta pusi bija redzama šaura krasta līnija. Cope aizgāja uzreiz pēc pirmā laidiena. Laiks pagāja nemanot un tagad priekšā bija problēma kā to zivju kaudzi dabūt krastā, bet tā kā izrādījās nebija lielākā problēma jo iekrituši azartā nepamanījām ka laiks krasi mainījies. Uzpūta dzestrs vējiņš un atnesa miglu. Mūsu pēdas vairs īsti saskatīt nevarēja bet ragavu bija labi saskatāmas. Savākuši savus lomus devāmies uz krastu pa slieču pēdām. Pēc pusstundas gājiena no miglas iznira zirga pajūgs. Sasveicināmies un parmijam šodienas veiksmīgo copi. Mēs vēl pasmejam ka zivis nepametīsim jo līdz krastam nav tālu. Vietējais novēl laimīgi tikt līdz krastam un pasmeij, nieka četrdesmit kilometru.
Tas nāca kā zibens spēriens kad iedomājos ja nebūtu satikušies ar vietējo. Tāds lūk filings, bet beigās viss bija kārtībā, ar vietējo kopā viņa ragavās sasniedzām krastu kur uzgājām.
No tās reizes kompass bija vienmēr līdzi.
Katram ir bijis savs laiks pabūt šajā ūdens krātuvē un atmiņas ir dažādas bet nebūs neviena kam nav ko atcerēties par copi šajos plašumos.
kutis, 1.janvāris 2019, 13:27
Tas jau bija fīlings! Man tās sajūtas nav svešas! Kaut kas "īpašs" bija tad, kad mašīnu bija maz. Tev bija jāatrod vieta kompanijā un ar savu reputāciju jānotur! Savas "finkas" jeb somu ragavas bija zelta vērtē! Tas tiešām bija piedzīvojums! Kas tad tagad?! Aizbrauc līdz ezeram, kad gribi. Netā nopērc šeini. Sarunā iekšā vedēju un copē! Visi šitie "auristi" lai pamēģina padomju laikos atrast nakstmītni!
1.janvāris 2019, 13:42 | links