Peipusa ezers

Līdzīgi podi gadījās Kuršu jomā.Toreiz ar ar džipu no leišu puses pāri krievzemes robežai pamanījos pāri pārmaukt...Toreiz gan mani no gaisa ar helekopteri malā izdzina...:))

Uzrakstīju garu epopeju,kā pirmoreizi pāri robežai ar sniega moci pārmaucu,bet kaut kā izdzēsās.Kopumā divas reizes pāri robežai krievjiā iebraukt pamanījos,Vienreiz ar moci,toreiz igauņu robiņi sašņorēja,visu dienu nopratināja vai kontrobandu ragavās nevedot,..Es šamiem saku,tikai pus polšs ragavās palicis,vai negribat?...:) Visu vakaru štābā nodirsināja,piķi gribēja izpiest.Bet nekā nedabūjuši palaida vaļā.Es šamiem saku,jau tumš paliek,mēs ārzemju pavalstnieki,nav smuki tā pa tumsu svešā vietā ārā dzīt..:)Gods kam gods,iekrāva mūs gazonā,un aizvizināja līdz māiņām...
Otreiz ar džipu krievijas pusē pa miglu iemaucu,copēju,labus asarus velku...Te sāku apkārt lūkoties...Skatos netālu viens zapītis stāv,tālāk moskvičs...Eu klāt un prasu,kur tad īsti atrodos...
Šmie izbrīnījušies lūr uz mani un saka ,ka nu jau laikam krievzemē,un lai ātrāk tinu fraku,savādāk sašņorēs..Pēc brīža dzirdu,ka no krievzemes puses ņipri burāni mauc pie manis...Knapi paspjēu džipā ielekt un mudīgi uz igauņu pusi...Tur arī copmaņu bariņš pie robežas sēž,es bariņā iekšā un gaidu..Divi burāni piebrauc no krievzemes puses,bet pāri robežai maukt nedrīkst...Tā man paveicās,praktiski otreiz pie džipiņa tiku,savādāk būtu konfiscējuši...)

Kad sāku,tad jau bija ledus braukšanai ar autobusiem liegums.
Vecie šķendējās:Kas tā vairs par copi! Braucām ar Paziku uz ledus.Apstājās,visi,tur pat ap autobusu saurba,pievilka kastes un pusdienlaikā jau braucām mājup.

Brīnumezeru sāku apgūt Omedu. Pirmās reizes ar dažiem asariem.Ar fāteru spriedām,ja soreiz tāpat,tad viss.Finiš.
Tad arī aizgāja.Pirinājām ķikuru un atklājām,ka māneklis jānogulda uz grunts un nedaudz pieceļot,mežacūkas sara sargs noliecas un sākas stīvēsanās.
Pamazām atkodu strādājošu dzelzi.Tad sekoja Ranna.Uzrihtējām dzīvojamu vagonu no norakstītas auto piekabes.Tur kļuva par biezu.Izdevās sarunāt dzīvošanu pie vecticībniekiem,solīdā namiņā Kazepē. Saimnieks izbijis Peipusa kapteinis.Sākums pasmags! Daudz netrūka,ka būtu uz ielas. Vienu rītu atbraucam,saimnieki guļ.Negribas traucēt tik agri.Slēdzam pirti un brokastojam.Pēc brīž, ķērkdama kā vārna no nama nesās babka,nopakaļ slapjos vāļinkos ģeds.Pirtī 2 slēdži.Ar vienu gaismu,ar otru sūkni? Mums sanācis ieslēgt abus.Māja pludo!Vāks.Izdevās pierunāt.
Mums bija atvēlēta bēniņu istaba ar 4 gultām. Izkurināta,guļvietas saklātas.Katru sestdienas vakaru pirts.Maksa simboliska.Pie vecās kārtībās uz bumbiņu. Iztikām ar ciemakukuli!
Laikam ejot izveidojās ļoti labas attiecības.Pat vēl šobrīd aicina uz nopietniem godiem.

Tonis [01.01.19]: Nav ko tam puiķiņam pievērst daudz uzmanību,viņš pats nezina ko dara.Politisko sadaļu piepļūtījis,tagad garlaicīgi palika...
Protams,ka Peipim ir sava aura,vienīgi ja salīdzina to kas bia un to kas ir tagad,sāc domāt vai ir vērts to gabalu nesties ...
Es savas gaitas Peipī uzsāku 1976 gadā.Skumji atcerēties kā bija..Man ga lielākie eksemlāri trāpījās
no Pleskavas puses.Vienreiz tā aizrāvos,ka izmaucu ārā kādus 6km no autobusa.Pa pavasara mālaino ceļu samirkušos vāļinkos,ar pilnu kasti ar zivīm, 6km līdz autobusam,tas tik bija varens piedzīvojums!...

Es 1976tajā fāterim vēl olās šūpojos:) tāpēc nevaru salidzināt kāds Peipis bij padomju laikos. Bet stāsti vīriem interesanti:) velk uz turieni, neko nepadarīsi...

Nekad tur neesmu bijis, 99% ka nekad arī nebraukšu, jo ziemā nepatīk pirkstus saldēt, bet katru ziemu šos atmiņu stāstus lasu ar baudu.
Veselību un joprojām lielus lomus šiem 70to 80to gadu Peipusa vagotājiem!
P. S. Un smejos par tiem, kas katru nedēļu peras 300km dēļ saujas ar sprīdīšiem :D Apbrīnojama neatlaidība.

Zimeļu galā parasti dzīvojām pie čoma mednieka sadraudzības kolēģiem. Tur līdz "bankām" bij tuvāks gabals kātojams.

Precizu gadu neatceros,bet pavasara gals.Gāžam uz iepriekšējo brīvdienu sīgu vietu.Trijatā.Minskai pierihtēts,tipa,blaķenis.3.rats. Mēs uz 2 finkām striķī. Izmaļam krustu sķērsu,Petrovič.Laiks kā pasakā!Saule,bezvējš,silts.Krastā visi spļauj zaļu.
Tad pūzdams,elsdams,pārkarsušu sarkanu viepli parādās vīrs.Velk buntē piestūķētu Him-dim plašķi.
Sakarīgi pat parunāt nevar.Valodu raustīdams:Mormišku,savu mūžu,vairs rokās neņemšu.
Nācis krastā.Pie pirmās plaisas atpūzdamies piesēdies pie vecas lunkas.Mērcis bļitku.Parodija! Stieplē iesiets 2žuburis aptīts ar sokolādes folliju un visai konstrukcija ievilkta dzeltenīgā,caurspīdīgā plastmasas caurulītē.Loms ap 40-50kg! Asari+sīgas.Mazāku asaru par kilogramu tur nebija!
Pirms pāris gadiem,nejauši satiku un atpazinu! Tas ļurļaks glabājoties goda vietā!

Kājām un uz finkām virzienu noturēt,visai, elementāri,bet ar tehniku,galīgā! Kompasā ar visu laiku neskatīsie.Ik pa brīdim ieskaties un tad netici.Ar to verķi kaut kas ne tā!Rāda pretēju!Izrādās,apmetis loku un brauc atkal ezerā.
Cik reižu nav vīri Kazepē Gdovu meklējuši un otrādāk.
Apsvēru uz Buran žirokompasu likt,bet tad jau parādījās pirmie GPS!

Nav ko tam puiķiņam pievērst daudz uzmanību,viņš pats nezina ko dara.Politisko sadaļu piepļūtījis,tagad garlaicīgi palika...
Protams,ka Peipim ir sava aura,vienīgi ja salīdzina to kas bia un to kas ir tagad,sāc domāt vai ir vērts to gabalu nesties ...
Es savas gaitas Peipī uzsāku 1976 gadā.Skumji atcerēties kā bija..Man ga lielākie eksemlāri trāpījās
no Pleskavas puses.Vienreiz tā aizrāvos,ka izmaucu ārā kādus 6km no autobusa.Pa pavasara mālaino ceļu samirkušos vāļinkos,ar pilnu kasti ar zivīm, 6km līdz autobusam,tas tik bija varens piedzīvojums!...

Astoņdesmito beigu galā bija viens traks asaru rijiens.Četru vīru kompānija braucām ar diviem autiņiem,savādāk,divdiennieka, zivis nevarēja atvest.
Uz tālo kordonu brauca tik tie,kuriem bija sīgu šeines.Bija tā,ka gandrīz visu ziemu varēja copēt pie vienām lunkām.Cits citam netraucēja.Redzamības robežās,labi,ja pāris ekipāžas varēja saskatī. Frontes linija bija 3.kilometrs.

Kapraci, politikas sadaļa snauž. Tādēļ mēģinu viņus pārdzīt uz turieni, lai tur ir interesanti.
Otrkārt, kas vienam liekas interesanti, tas otram ne tik. Atmiņas ir jaukas, bet man ir šodiena. Bruno ir te dalijies ar savu pieredzi, kas arī noder. Bet runa par zāli zaļāku, na ni.
Lasi un baudi. Nekā personiska.

Ar patiesu interesi lasu kā vīŗiem kādreiz gājis un kādus lomus vilkuši, kādas ziemas ir bijušas! Sevišķi Bruņa rakstīto ir incanti palasīties.
mjunior, ja gribi pairsties, tad ir tak politiķu sadaļa, kur jūs viens otru vislaik appļūtat.

Jus ar priecīgu 2019.! :))

mjuniors [01.01.19]: Eu penši, paskatamies kalendārā -> tad savā pasē -> beidziet *ist citiem fīlingu, kas to ķer šodien. Ņau, kaķim peļu ņau. teica babuļas sēžot uz soliņa.

Penši tavus gadus piedzīvoja. Nodzīvo līdz penšu gadiem un tad māci! :) :) :)

Eu penši, paskatamies kalendārā -> tad savā pasē -> beidziet *ist citiem fīlingu, kas to ķer šodien. Ņau, kaķim peļu ņau. teica babuļas sēžot uz soliņa.

mjuniors, 1.janvāris 2019, 15:32

Nepaspēsi divus pirkstus apslapināt kā pats jau pensis būsi.:))

Eu penši, paskatamies kalendārā -> tad savā pasē -> beidziet *ist citiem fīlingu, kas to ķer šodien. Ņau, kaķim peļu ņau. teica babuļas sēžot uz soliņa.

Jā.Vēl astoņdesmitajos bija milzu atšķirība klimatā un temperaturās.Pie mums jau zāle zaļo,Peipī dziļa ziema.Parasti 9.maijā vedām ziemas tehniku mājā.Bija brīvdiena.Tur vēl asākie pa šeftējās.Ar laivu līdz ledum un tālāk kur ači rāda!Tā pat rudenī.Pat iedomāties nevarēja,ka tur jau ledus.Vietējie noziņoja.Bet ne visā ezerā.Starp Emajas un Kosovkas ietekām līcis.Tāds kā neliels iekšezers izveidojies.Uz pirmā ledus kā kautuvē!
Ar Pleskavas vispār. Esot ledus.Pie mums dubļi un ne miņas no sala. Braucam.Ņemu vergu,comrāds bori.Jātausta! Bļin pa ezeru jau autiņi vālē.

Septiņdesmit ceturtā kad tiku jau pie saviem riteņiem varēju izvēlēties uz kuru vietu braukt, tad arī aizlaidu uz Gdovu. Laiks Rīgā pasaka tikai mīnus divi, vēja nav un no gaisa nekas ne birst. Tikai jo tuvāk Pleskavai jo vairāk aizvilka sānu logus. Nonākot gala mērķī tikai priekšējo varēja atsildīt. Čoms izkāpa pačurāt un teica ka pie zemes nevis tek bet birst. Arī bija krietni zem mīnus trīsdesmit, kaut kā pārgāja luste iet uz ledus. Bet tādu ceļa gabalu nobraukt un neuziet būtu grēks. Kad jau saulīte pakāpās izgājām uz ledus, lai gan ārā vēl mīnus trīsdesmit. Metru biezajā ledū izborējām pa vienam āliņģim jo vairāk bija pagrūti ar lāpstiņ bori. Āliņģi sala ciet acīm redzot, lai neiesaltu aukla copēju uz stāvošu un visu laiku maisīju ar karoti. Ķēru uz slieku un divu stundu lomu sastādīja seši asari 600 gr. vērtē un divas raudas katra 1,2kg. Pie pilna komplekta vietējie rokeri pacentās nolauzt žigulītim ārpus spoguļus un mājup ceļš izrādījās ļoti ekstrēms jo visi logi ciet un bilde tikai priekšā.

Labi laiki bija,iedeva ceļazīmi un degvielu,spēj tik blici salasīt,tas tikpat kā uz kultūras pasākumu ko apmaksā valsts.