kola - no krasta kādus 30 metrus, par vietu varu privātajā kaut ko uzrakstīt. No sākuma uz āķa liku baltos ar motili, tad bija ķīsis. Tos uzreiz sviedu atpakaļ. Piedod, aizmirsu par tavu vajadzību. Kad sapratu, ka ņem ķīši, pārgāju tikai uz baltajiem - kombinēju pinkus ar lielajiem. Visu laiku vajadzēja izstellēties un mainīt ēsmas - vienreiz paņēma uz četriem pieciem baltajiem, nākamreiz tikai uz trim, nākamreiz uz viena baltā un trim pinkiem, citreiz tikai uz pinkiem. Kad pavisam vāji palika, spraudu lielo balto gareniski uz āķa, lai nosedz visu āķki un mazo sarkano pinku šķērsām galā. Uz dienas vidu sāka strādāt arī kombinācijas ar motili. Vispār raudu cope bija diezgan aktīva, jo tikai kādus pirmos 3 iemetienus liku pulkstenim laiku, lai zinātu, ka pēc 5 minūtēm jāpārmet. Visu turpmāko laiku, copes bija ātrāk nekā pagāja 5 minūtes. Taču copes asas - īsi rāvieni. Ļoti izteikti varēja saprast, kad ņem lielās - jo tās ņēma vai nu droši noliecot spici, vai arī tiko jūtami, viegli, sīki tirinot, vai arī tikko pamanāma spices kustība ar fiksāciju kustības beigās. Uz tām varēja labi piecirst. Pliča neviena. Laikam aizgājuši bedrēs.
29.novembris 2009, 15:55 |
links