Strauja laika apstākļu maiņa, strauja ūdens līmeņa maiņa, rīta pusē DA vējš, jādodas uz Babi pārbaudīt teorija par necopi šādos apstākļos. Plāns bija mēģināt uz skaitu strādāt, jo pie tik zema līmeņa man netīk mētāt lielos mānekļus. Sākumā bija klusums, bet to es paredzēju, jo aptuveni zināju, kur lielākā zivju koncentrācija, taču pēc laika iegriezos vienā pārbaudītā pleķītī, kur pieteicās pirmā zaļsvārce (64 cm). Nolēmu padreifēt tālāk un pēc laika kāds apstādina mānekli salīdzinoši tuvu laivai. Sāku vilkt klāt, saprotu, ka diezgan glīta zaļsvārce trāpījusies. Pēc mirkļa tā jau pozē manās rokās, fiksi tiek nomērīta (92 cm) un palaista brīvībā. Turpinu virzīties tālāk un izmetu izpletni vēl vienā perspektīvā vietā. Nepaspēju izdarīt pāris metienus, kā perifēro skatienu pamanu, ka kaut kas māneklim seko. Pietinu mānekli pie pašas laivas un tam līdzās piepeld metrīga torpēda. Pie sevis nodomāju, ka būs kā vienmēr - māneklis apstāsies, līdakmamma ieraudzīs mani laivā un aizšausies tālēs zilās, bet tavu brīnumu, šoreiz viss notiek pēc cita scenārija. Līdaka pie pašas laivas pagrāb mānekli un lēnām dodas prom, es, emociju uzplūdā, tā piecirtu, ka aukla šādu spēka konfrontāciju neizturēja. Līdaka, it kā nekas nebūtu bijis, lēnām paslīd pāris metrus un noguļas uz grunts ar šņobeli zālēs. Un no viņas milzīgās mutes pa viļņiem turpina līgani peldēt rozīgais auklas gals. Domāju, tas tik būs triks, ja es saķeršu auklu ar rokām un turpināšu cīņu, bet kamēr griezos apkārt ar laivu, auklu vairs neredzēju. Neko darīt, pārsējos un dreifēju atkal pa šo pašu līniju. Aptuveni pēc 5 min atkal pamanu savu auklu, saprotu, ka līdaka nekur nav pamukusi, tur pat vien guļ, bet kamēr es tik stiprā vējā vilku ārā izpletni, lai pietuvotos auklai, atkal to pazaudēju... Eh, neko darīt, tāpat niecīgs procents, ka es šo skaistuli pievarētu, jo aukla diezgan plāna un maksimums 3 metrus gara. Turpinājumā pamainīju plānus un no skaita nolēmu pāriet uz izmēru, bet nekas no tā labs nesanāca, dienu noslēdzu ar tām pašām 2 ieskaites zivīm un vēl dažas pamuka. Tomēr kopumā cope patika, izbrīnīja, ka tik vēlā rudenī lielās līdakas tērē savu enerģiju un skrien pakaļ sīkiem mānekļiem. Cerams drīzumā iepūtīs ziemelis, pāriesim uz smago artilēriju. Visiem jauku dienu, copmaņiem ne asakas! :)
MT9, 20.oktobris 2021, 19:08
Žēl mammas!
Un vēl viens pierādījums, ka nav ko ar diegiem ķert :/
20.oktobris 2021, 19:37 | links