Ar domu noķert kādu vimbu kūpiņam, biju aizskrējis uz slepeno vietu Loču kanālā. Tautas tur tik daudz, ka akmenim nav kur nokrist. Vietu sameklēju tālu prom no savām ierastajām copes točkām un ar optimismu ķeros klāt pie galda klāšanas.
Mans optimisms gan ātri vien pazuda, kad tumsā sadzirdēju sen nedzirdētas skaņas un, paspīdinot lukturīti ūdens virzienā, ieraudzīju mellu galvu ar lielām ūsām un acīm blenžam apkārt. No pieredzes bija skaidrs, ja šis svolačs siro pa kanālu, tad uz vimbu cerība maza. Un tā ar bija. Kaut kādas sīkas copītes un divi vimbu bērni, un viss. Ilgi gan nekavējos, jo neesmu tāds optimists lai sēdētu un gaidītu, ka moš šis pieēdīsies un notīsies.
21.novembris 2021, 21:54 |
links