Viena ellīga copes diena.
Agrs rīts, pamosties bez modinātāja, netraucējot miega pilno sievieti, izslīdi no gultas, savāc
mantas, nones lejā līdz mašīnai, sakrāmē mantas mašīnā, uzpīpē, noliec kafiju pie lūkas uz
jumta, iekāp mašīnā un lēnu braucot izbrauc no stāvvietas. Atver lūku, pastiep roku pēc
kafijas krūziņas un ... un tad, (*&, sākas:
Pie stāvvietas vārtiem sētniece izbāž savu seju tajā mirklī, kad taisies izbraukt uz ielas,
bremzē, kafija iekrīt iekšā salonā, uzlīst Tev uz pautiem, sētniece uzsit ar slotu pa vējstiklu,
kurš ieplaisā tā, ka acu priekšā zirneklis parādās. Sūds ar visu, savācies, nomierinies,
nospļaujies par māņticību un par sievietēm, kuras nedrīkst redzēt pirms izbraukšanas un
tādām figņām.
Brauc pa ceļu, vēl tumšs, toties miers.. skaistums un ceļu policija. Uzrāda 78 km/h tur, kur
nekad nav bijusi apdzīvota vieta, tomēr tagad redz esot. Sūds ar visu protokolu. Līdz copes
mirklim vēl laiks ir. Nieka 120 km. Piebraucot pie upes, miers, klusums, odi vēl snauž.
Izkrāmē mantas, atstutē dārgo foreļkātu pret mašīnas aizmugurējo spārnu, iesēdies
aizmugurējā beņķī un velc kājās foreļzābakus. Ar pirmo soli upes virzienā uzduries uz asa
sprunguļa tieši virs ceļa. Tātad diena solās būt slapja. Notin saplēsto vietu kārtīgi ar džīzas
taipu (makgaiverene), lien upē iekšā un soļo uz priekšu, uz skaisto vietu, kur zini, ka gaida
forele. Klusu brienot un pa mirklim uzmetot uz cerīgām vietām, šķiet kaut kas nav īsti kārtībā.
Jā, kāds jau pirms Tevis iet. Svaigs benčīks upes krastā pie tava personīgā atvara (katram
foreļotājam tāds ir). Skaidrs, griezies apkārt, un pārbrauksi uz citu vietu. Atnācis atpakaļ,
pārliecinies, ka mašīnai viena riepa nez kādēļ mīksta. Nagla, biomaķ. Nu ko, bagāžnieks
vaļā, domkrats ārā, rezerves ripulis virsū, vāks ciet un... foreļkāta gals starp vāku un
bagāžnieka malu. Nedaudz nervozi uzpīpē, saproti, ka dzīvē viss ir nieki, salauzto galu
noņem nost, nedaudz ar superlīmi un, šķiltavām paniekojoties, nomaini augšējo gredzenu un
brauc uz citu vietu tai upē. Ir jau pusdienas laiks. Esi pie upes nedaudz tālāk un jau
saģērbies, mugursomu uz pleciem, sapūties pret odiem.. kur pūšamais. Pūšamais pēdējoreiz
redzēts riepas maiņas vietā uz celma. 20 km pa granteni vai arī 2x vairāk izpīpētu cigarešu.
Pēdējais variants uzvar, atkal upē, atkal prieks par visu un bebru ala pie krasta ūdenī tā
noslēpusies, ka tu iemaucies ar visu savu glauno mugureni un kātu iekšā bedrē, kurā ir ievas
zari nolīkuši pāri, kuros sapiņķerējas makšķeraukla, kāts nolūzt pie roktura, jo to tak vaļā
nepagūst palaist, zābaki pilni, pats arī slapjš, kāja iesprūdusi aiz džīzus taipa notītās malas
aiz kaut kāda sūda tai sasodītajā bebra alā un te nu tu esi, arvien vairāk saslapis, upes vidū,
odi kož, makšķere salauzta cigaretes slapjas.. labi, ka mašīnas atslēgas plastmasas maisiņā
ar uzrakstu waterproof, tieši tādu pat, kā tam maisiņam, kurš aizpeld aiz līkuma, ietekot
plašākā un lielāka upē. Tieši tāds pats uzraksts, bļe. Un kāja iesprūdusi. Sūds ar zābaku,
izrauj kāju no zābaka, mežonīgā ātrumā dodies uz lielās upes pusi, pa ceļam ar vienu kāju
klibodams, ar otru līksmi žļurkstēdams. Mašīnas atslēgas, pēc 2 stundu ilgas joņošanas gar
upi, odu barošanas svelmainā sutā, tā arī neatrod. Pāris kilometri uz mašīnu, žļurkstot.
Izdauzi mašīnai stiklu, mēģini izžāvēt maku un tā saturu. Norauj nafig vadus, mēģini palaist
pa taisno. Un tad, kad esi skaisti nolamājis visu, ko vien var nolamāt, tev redzeslokā parādās
kāds īblis, nesdams lielisku un skaistu foreli uz žāklītes. Trofejnieci. Lēnu garu brauc uz
māju, pa ceļam, kasot sakostos sejas vaibstus. Jo viss ir labi. Un tad Tevi mājās sagaida ar
tekstu - kas tu par makšķernieku, ja pat zivi nevari atnest mājās.
Un pie visa vainīga sētniece, kurai nākamajā satikšanās reizē tu iebāzīsi slotu... bagāžniekā
un mēģināsi salauzt ar vāku.
17.jūlijs 2020, 09:56 |
links