Mans murgs bija 2000+- gados. Makšķerējām pārī ar tēvu vienā no Tērvetes upes uzpludinājumiem. Pavasara puse- ledus uz 12 cm, bet pārvērties caurspīdīgā stiklā- zivis redz mani un otrādi. Atradu āliņģi, kur vizuāli redzu, liels bars asaru sēž apakšā, ne jau milzīgi, bet tādi 300 līdz 400 gramu. Laidu iekšā visu kas bija arsenālā- asari kā stāvēja aplī tā arī atkāpās sinhroni no manām ēsmām (mainīju visu arsenālu), dusmas neizmērojamas, jo ik pa brīdim no apakšas uzbruka drosmīgie sīkie matroži... Saule spīd, silda ne pa jokam... Uzreiz mākonis priekšā, un sākās... Bļitka āliņģī, mazliet zem ledus- aukla atslābst, cirtiens- asaris uz ledus (dziļums ap 70 cm zem ledus), utt., es pat piekusu, štuks tāds- lai beidzas, jo gribas uzpīpēt... beidzās. nu man tajā laikā nebija jēgas ( tagad saprotu) , es divreiz gāju uz auto, visi maisiņi bija pilni. Tagad domāju- nu kāpēc es biju tik rijīgs?.. Tagad man zivis žēl.
27.janvāris 2023, 21:32 |
links