Neskatoties uz to, ka man šovakar jādodas uz nakts maiņu, iegāju gulēt 00:30, piecēlos 02:30, lai pirms tās paspētu apmeklēt iemīļoto ezeru. Karstumu es slikti panesu, bet šodien solīja pērkona negaisu un stipru lietu, tādēļ nolēmu, ka jāaizmauc, jāpaeksperimentē, jo nav ne jausmas, kā šādos apstākļos uzvedīsies zivis. No rīta nomācies, pūš normāls vējelis un Oskars bija pārliecināts, ka jau pirmajā metienā milzīga līdaka būs laivā, bet kas to būtu domājis, ka pa pirmajām stundām 5 es sajutu tikai vienu copi uz peli. Brīžiem lietus gāza kā no spaiņa, zibens zibeņoja ne pa jokam, viens no bliezieniem bija tik tuvu, ka es, turot rokās spiningu, ar pirkstiem sajutu vieglu elektrības lādiņu :)) Šajā brīdī es sapratu, kāpēc man neķeras zivis - gan jau šīs arī atraujas ar elektrošoku pa dibenu :P Tā kā vakarā uz darbu, gandrīz jau grasījos mest plinti krūmos un laist mājās, bet te pēkšņi pērkona negaiss pierimās un biku pat uzspīdēja saulīte, atkal uzpūta vējiņš. Nelēmu vēl kādu pusstundu pacopēt, lai izžūst kostīms, un sāku dreifēt pa vējam Rīgas virzienā. Tā kā tuvāk Dūšēļu bāzei paliek zāļaināks, sāku lietot vieglo kātiņu ar ofset āķi un te pēkšņi perspektīvā vietiņā bams un pirmā dienas zaļsvārce smuki pretojoties, tiek iemānīta uztveramajā... Man āķis lūpā, nolemju vēl biku paslīdēt, jo zinu, ka tālāk vēl ir forša kantīte. Tieši uz kantes atkal blieziens, forša cīņa un jau otrā madāma laivā :) Nu Osim pavisam āķis lūpā, tādēļ slīdu pāri klajumam uz stūri, jo zinu, ka pie R un DR vēja, tur mēdz uzturēties smuka izmēra līdakas. Tā kā zāle traucē komfortabli strādāt ar lielajiem mānekļiem, turpinu eksperimentus ar vieglo kātu (17,5 gr tests). Tiklīdz tieku līdz stūrim, blieziens! Aukla no spoles tinās kā negudra, līdaku nevaru apstādināt, saprotu, ka aptuveni metrs varētu būt, bet šī pieredzējusī razbainiece ieskrien niedrēs, aptin ap tām vairākas cilpas un ar strauju paātrinājumu, parplēš manu Varivas PE 1.2 8-dzīslu auklu. Ehhh, skāde, jo saprotu, ka dikti smuka dāma bija... Pārsienos, pabraucu metrus 20 pa labi un jau otrajā metienā, jūtu, ka kāds atkal pietur manu mānekli. Atlaižu auklu, nedaudz iepauzēju un tad kaaaaa, cērtu ar kātu, ka tas izliecas parabolā un pēc sekundes, aukla pušu. Zivs atkal bija liela, jo pēc piecirtiena, sajūta, ka baļķī iemaucu. Laikam mezgla vieta pievīla. Atkal biku saskumstu, kārtējo reizi pārsienos, šoreiz sienu pārbaudīto "polomar" mezglu un atkal pakustos metrus 20 pa labi. Kas to būtu domājis, tikko iemetu, kā jau trešais monstrs paķer manu mazo mānekli un sāk tīt auklu tādā ātrumā, ka man jau atkal pielavās nelāgas domas par lēpenēm, tomēr pēc mirkļa tā apstājas citās zālēs un kaut ko nogaida. Es izvelku enkuru un mēģinu tai tuvoties, tā izskrien ārā kā torpēdā, notiek cīņa ne pa jokam, redzu, ka zivs liela, ceru, ka šoreiz zivju dievs būs manā pusē un tiešām, ar trešo piegājienu, man tas izdodas. Prieka pilnas bikses, diena izdevusies un, neskatoties uz negulēto nakti un tuvojošos nakts maiņu, jūtos patīkami paguris, bet gandarīts :) Šodien ar vieglo kātiņu piemānīju 82, 93, 101 cm garas skaistules. Oskars svētkos strādā, tādēļ tiem, kuri atpūšas, novēlu iztikt bez odiem un lietus, nepārforsēt ar alkoholu, atrast papardes ziedu un jau pēc svētkiem tiekamies pie ūdeņiem! ;)
