Otrdienas vakarā tiek izsludināts dzeltenais brīdinājums Latvijā par gaidāmu spēcīgu vēju. Interneta portāli spītīgi nerāda neko vairāk par 15m/s. Atvaļinājuma dienas rit un "lomka" ir neizturama.
Nākamajā rītā dzeru kafiju, bažīgi skatos ārā pa logu un nepamet sajūta, ka sinoptiķi mani čakarē. Zvanu visātrāk sasniedzamajam ezeram, kur bāzes saimniece atbild, ka vairs jau tik stipri nemaz nepūš, bet vēl pirms brītiņa esot gan atteikusi dažiem gribētājiem. Es izklausoties redzēts, tāpēc tieku pie peldlīdzekļa un ap desmitiem ieslīdu Spuņņupes kanālā.
Dodos uzreiz pret vēju Gātes virzienā, tad ar "parašūtu", kur Vējamāte vēlēs. Starp niedru saliņām tieku pie pirmajām copēm. Vienu pat pavelku dažus metrus, bet tas arī viss. Klajumā nekas nepiesakās, zvana telefons un dodos meldros meklēt aizvēju, lai var aprunāties ar zvanītāju.
Pēc sarunas saprotu, ka vieta nav slikta un ir vērts uzmest kādu reizi. Tieku vēl pie vienas copes dažu metru attālumā no laivas un vēl pēc pāris metieniem arī pie pirmā knapmēriņa. Zivju smaka uz rokām ir un var nedaudz atslābt.
Lēnu iet, bet kuļos pret vēju atpakaļ saliņu virzienā. Nu jau man ir nopietna kompānija, vēl četras laivas no bāzes un viena sportistu ekipāža, kuru te jau kāds pieminēja. Skats tiešām amizants.
Redzu kā blakus kādam nodilst zivs pie pašas laivas, citam zemmērs, bet man nekā, piezogas tāda nolemtības sajūta un "deja vu". Saņemos un laižu mānekli pa vējam, lido skaisti! Tikko tas piezemējies ūdenī, sajūtu nelielu sitienu. Laikam vecie ūdensrožu kāti sitās, pāris spoles apgriezienu un atkal sitienu sērija, vairāk instinktīvi ne apzināti piecērtu un ir! Spurojās pretī labi un zinu, ka šoreiz ir zivs. Foto par piemiņu, dažas WhatsApp ziņubildes tuvākajiem hobija brāļiem un redzu, ka atkal esmu klajumā, kur copes nav.
Griežu laivu pret vēju jau ierastajā virzienā. Skatos kā tālumā mākonis izstiepies līdz pašai zemei, tur līst. Cerams līdz ezeram neatnāks? Nekā nebija, esmu pusceļā, kad sākas tāds viļņu rodeo, ka gribot negribot jāmeklē patvērums meldros.
Noenkurojos lielākajā niedru pudurī, ko varu ātrumā sasniegt un mētāju uz riņķi. Piesakās pirmais zemmērs un tā sapin auklu ap mānekli, ka nemanot pārlaižu lietu šķetinot makšķerauklas mežģīnes. Vairs nelīst un nepūš arī tik stipri, var turpināt ceļu. Šoreiz uzbraucu visaugstāk, apkārt vēl retu lēpeņu lapas, niedru un doņu saliņas, un, lai arī krasts ir tālu un zems, tomēr aizvējš ir stipri jūtams.
Sakārtoju atribūtiku ūdenī un laivā, pirmais metiens un teju no laivas apakšas izlec negausīgs zemmēriņš. Turpinu apstrādāt retās lēpju lapas. Māneklis ieķeras kādā vecā kātā un tikai stiprāk rauts atbrīvojas, uzlidojot augstu gaisā. Tam, ar īsta delfīna cienīgu pirueti, visā augumā līdzi izlido arī pusotrniece! Tomēr atkārtotu copes mēģinājumu nesagaidu.
Turpinu dreifēt starp saliņām. Konkurenti ir devušies uz citiem ezera meldru laukiem un varu netraucēts izpausties uz visām pusēm. Kādu brīdi šķiet, ka ne velti esmu pamests viens. Copes neseko. Nevienu meldru pleķīti aizsniegt nevaru, mētāju tikai to virzienā, kad pusceļa tinumā, nelielā pauzītē ir atkal blieziens kātā. Ieceļu laivā trešo šīsdienas mēru.
Mākoņi ir izklīduši uz visām pusēm, spīd spoža vakara saule, pūš diezgan stiprs vējš, bet nu jau krietnu stundu nekas neņem. Paldies Babītei, šodienai gana, griežu laivu bāzes virzienā, prātodams, vai tik šī nav mana pati veiksmīgākā cope šajā ezerā?
Ciparos droši vien ezera speci teiks, ka nekas īpašs, bet es esmu priecīgs. Tātad: 51, 69 un 71cm, +2 zemmēri, +4 copes.
Gaidām nākamo lielo vēju un ne asakas visiem!
PS Piedodiet, ja kādam šķiet par garu stāstīts, bet es te bieži neuzbāžos ar sacerējumiem. Drīkst pārtīt! ;)