Rit atvaļinājuma pēdējās dienas. Laika ziņas atkal sola pūtienu, bet mani copes kolēģi nav sadabūjami sastādīt kompāniju. Dodos ezerā viens. Pēc ļoti veiksmīgām pēdējām divām copes reizēm, arī šoreiz ir sajūta, ka jābūt.
Motoriņš laivas aizmugurē kuļ mutuļus, bet kustība uz priekšu - pļek, pļek, pļek - pavisam lēna. Vējš mētā laivas priekšgalu un šļakatas sitās sejā. Babīte šorīt nav pārāk viesmīlīga. Arī konkurentu, kā jau brīvdienā, daudz vairāk. Nostājos kaut kur starp pārējām laivām un aiziet!
Jau pirmajos metienos piesakās skaists asaris un šķiet, nu tik būs! Bet tālāk tikai mazās līdaciņas. Piedevām vēl sāk līt.
Kuļos atpakaļ meldru aizvējā. Arī šajā laidienā tikai mazās, nu jau deviņas. Process ir!
Tuvojas pusdienlaiks un šoreiz ceļos vēl tuvāk aizvēja krastam, kur augstākas niedres veido palielu līci. Jūtos piekusis no nemitīgās šūpošanās un vēderā sācies varžu koris.
Lasu sasūtītās īsziņas telefonā un mielojos ar līdzpaņemtajām sviestmaizēm. Meldros ir pat omulīgi. Vairs nelīst un vajag pārbaudīt aizvēja līci, kur ūdenī tikai neliela ņirboņa no lielā vēja.
Uzmetu uz vienu pusi, tad uz otru, bet vobleris lasa tikai zāli. Vēl pāris metieni pa vidu gar lēpju lapām. Kaut kas piesitās, droši vien atkal zāle. Uzrauju nedaudz spēcīgāk un sāku tīt auklu, bet dažus metrus no laivas pārsteidz spēcīgs kampiens, kam seko skaista "svecīte", tad vēl pāris piruetes un pirmais mērs ir laivā.
Iekārtojos tā, lai vējš dzen laivu no līča tieši meldru saliņu virzienā un taustu pamīšus uz vienu un otru pusi. Mazie negauši piesakās viens pēc otra. Šķiet, ka tie šodien ir visur, starp lēpju lapām, pie meldriem un arī klajumos. Tomēr lielajos viļņos atkal sajūtu kādas radības interesi par manis dancināto mānekli. Piecērtu, ir! Šoreiz būs zivs, nevis dūcītis. Tā patīkami pumpē auklas otrā galā. Spoles bremze viegli iečirkstas un zivs padodas manā virzienā. Pie laivas ieraugu, ka tā knapi turas uz voblera pēdējā āķa aiz bārdas. Vēl daži izmisuma kūleņi, bet veiksme ir manā pusē.
Drosmīgi laižos tālāk , kur viļņiem baltas putu cepurītes. Tur jābūt "metriņam"! Vējš ir nedaudz izmainījis virzienu un mani skaisti nes tieši gar pēdējām saliņām pirms klajuma. Cerētās trofejas vietā trīs metienos tieku pie trim zemmēra līdacēniem.
Kļūst nedaudz neomulīgi. Viļņu augstums šķiet ir jau tuvu metram. Šļakatas ar vien biežāk tiek pāri laivas bortam. Pietiek!
Kūleņoju šķērsām viļņiem bāzes virzienā. Apstājos tikai uz īsu brīdi pirms Spuņņupes kanāla meldros izmēģināt jauno vobleri uz mazā kāta. Desmit minūtēs arī te salasu vairākas mazas līdaciņas. Nu gan viss, stūrēju kanālā un prātoju, man atkal ir labākā cope Babītes ezerā!
Tātad laivā pabija 21 līdaka (līdaciņa), lielākās 61cm un 73cm, un bonusā asaris 35cm.
Ne asakas!
