Es reiz ievedu savējo Kaņiera niedrītēs. Noplūcu vienu smildziņu. Saulīte spīd, putniņi čivina, ēdam vīnogas un maigojamies. Tā smildziņa skaisti sāka spēlēties pa viņas kaklu, pleciem un t. t.
Nu tad pēc laiciņa arī copējām. Un kādam āķis bija lūpā. Viss vienkārši.
Protams, katram copmanim jau sava slepenā vietiņa un savi slepenie mānekļi. Necopēs šodien, varbūt rīt paveiksies...
Nu tad pēc laiciņa arī copējām. Un kādam āķis bija lūpā. Viss vienkārši.
Protams, katram copmanim jau sava slepenā vietiņa un savi slepenie mānekļi. Necopēs šodien, varbūt rīt paveiksies...
11.jūlijs 2024, 17:27 | links