A reizēm pliks sēdi laivā, priecājies par nekustīgo pludiņu, par burbuļiem un zivīm kas apkārt lēkā.
H20, 25.jūlijs 2024, 22:17
Pirms dažām dienām noķēru līdzīgu kaifu. Biju mazā, ļoti straujā un krāčainā Gaujas pietekā. Koku sagāzumi, līkumu cilpas, miniatūras klintiņas, garām paziboši zivju dzenīši, avenes kuras var lasīt stāvot ūdenī, vienkārši pasaka. Pat spinings nebij līdzi. Kamēr tur nokļuvu biju viscaur sviedriem noplūdis, ļoti tveicīga diena. Kāda bauda bija izģērbties un iegulties dziļākajā vietā (tā līdz celim knapi), galva uz apsūnojoša akmens, rokā auksts tērvetnieks, kaifs! Guļu un vēroju kā mailīšu bars droši piepeld klāt un sāk skrubināt man kāju ādu. Vēlāk basām kājām un pliks pavazājos pa upīti, klintiņas meklēju. Pārsteidza ka ne dunduru ne odu, kā tādā paradīzes dārzā :D Sāku saprast nūdistus, kaut kas tomēr ir tajā. Jo vienmēr vasarā esi pie upēm sviedrainos smagos zābakos, pie muguras līpošs krekls, plecus laužoša mugursoma, kaklā fotoaparāts, smaga veste ar visādiem loriņiem u.t.t.