Vakar man piezvanīja Ziemassvētku vecītis un saka, lai nāku ārā. Es, nedaudz pārsteigts, izeju ārā, skatos brieži ar karieti noparkoti ceļa malā, vecītis smaida un tur kaut ko rokās. Saka, apsveicu tevi Ziemassvētkos un visādi citādi novēlu visu to labāko un piešķir man dāvaniņu glītā kastītē. Kā izrādījās iekšā letiņpele - virpulis, vismaz es to priekš sevis tā nosaucu. Es sveicējam saku, ka vai nav tā kā biku par agru dāvanām, šis man abild, ka nevar tak ciesties līdz decembra beigām, jo tad tak ledus būs un glauno dāvanu nevarēs uzreiz likt lietā. Es priecīgs un pārsteigts par šādu notikumu pavērsienu, saku paldies un šodien jau esmu ezerā, lai pārbaudītu, kā tad tas pēdējā laikā daudzu izslavētais joks uzvedas ūdenī. Izdaru pirmo iemetienu, pieķeras zāle, ātri iztinu ārā un atkārtoju metienu, velku klāt pie laivas, lai papētītu, cik dziļi iet un kā strādā aste. Pats māneklis gandrīz 40 cm garš, taču nav dikti smags, biku virs 50g. Nu tad velku pie laivas, skatos, ka iet dikti sekli, kas Babītei baigi prīmā un pēkšņi pie pašas laivas no apakšas izšaujas līdaks un paķer manu dāvanu. Es patīkami pārsteigts, līdaka nav baigi liela, bet par knapmēru jau arī vairs īsti saukt nevar. Man uzreiz smaids uz lūpām, jo strādāk tak virpulis. Atbrīvoju razbainieci un izdaru vēl metienus 3, kad pēkšņi jūtu, ka kāds nedaudz kutina manam māneklim sānus, es iepauzēju ar tīšanu, nedaudz atdodu auklu un stipri cērtu. Saprotu, ka šoreiz pretinieks ir krietni lielāks, jo kāts saliecās, bet līdaka īsti netuvojas. Pat caur cimdiem ar pirkstu galiem jūtu, ka pavada braukā pa līdakas zobiem, ātri atbrīvoju vaļīgāk bremzi, pacīnos un pēc laika iemānu dikti glītu zaļsvārci uztveramajā. Man no priekiem smaids pa visu seju, pūšu un elšu, pateicos sešpadsmit reizes zivju dievam, spiningam, māneklim un vispār visiem pasaulē :D Nu pēc tik grandioza sākuma es saprotu, ka šis māneklis ir izpelnījies vislielākās uzslavas un nu man būs tam liela ticība, jo makšķrnieki tak zina, ja jauns māneklis ātri tiek pie zivs, tad tas nākotnē tiks regulāri izmantots, bet, ja netiek, tiek nolikts tālākajā kates stūrī un tiks pielietots tikai necopes gadījumā :)) Nu tad paiet laiciņš un bāc, atkal jūtu, ka kāds nedaudz osta manu jauno mānekli, vēlreiz uztaisu mazu pauzīti, atdodu auklu, cērtu un tavu prieku - atkal kaut kas brangs galā. Arī šoreiz mēneklis pilnībā mutē un pārsietā pavada tiek no jauna skrāpēta ar zobiem. Tomēr arī šī brangā dāma tiek iemānīta uztveramajā. Otrajai lielajai palaidnei mistiskā kārtā sanāca pat karabīni atvērt, bet laikam tas notika jau izvadīšanas finālā vai uztveramajā, jo savādāk līdaka būtu prom. Nu man vispār emocijas līst pāri malām, nevaru saprast, ko es tik labu esmu izdarījis, ka zivju dievs pret mani tik labvēlīgs :) Turpinājumā vēl bija iespēja iecelt laivā aptuvni metru garu skaistuli, bet ar šo skaistuli amzierēties man nebija pacietības un piecirtu par agru, sajutu, ka izrāvu tai mānekli no mutes, redzēju, kā tā apgriežas, mēģinot mani apšļakstīt un aizpeld tālēs zilās. Bet mani tas vairs dikti neuztrauc, jo paspēju jau izbaudīt tādas emocijas, ka vēl viens metrs dikti pozitīvāku dienu vairs nepadarītu, jo emocijām enerģijas vairs nav... ;) Nu tad pie cipariem: 57, 67, 110 (10.5 kg) un 117 cm, kuru, emociju pārņemts, pat aizmirsu nosvērt :D Nu ko, šo copi atcerēšos dikti ilgi, tāpat kā dzīves pirmo noķerto metru, jo nemaz tik bieži mums nesanāk vienā dienā noķert divas līdakas 10+kg svarā, pie tam dienā, kad domāji, ka labi būtu vismaz uz nulles nepalikt :) Vēlreiz gribu pateikties Ziemassvētku vecītim par dāvanu kura man tik daudz prieka un laimes hormona radīja, paldies, protams, arī mānekļa izgatavotājam, tiešām labs Peles analogs sanācis un paldies zivju dievam, ka ļāva man iepozēt ar divām viņa smukajām dāmītēm :) Šodien visas zitiņas peld tālāk, Oskars emociju pārņemts novēl arī katram no jums izbaudīt šādu eiforiju! Visiem vieglu darba nedēļu, aukstumu vēl nesola, tiekamies ezerā! ;)
