Ar pirmajiem copmaņiem agri no rīta esmu ezerā. Sāku copēt, kur nedēļas vidū bija divas copes. Viens 500, otrs paspruka. Pēc pirmajām stundām saprotu, ka šodien būs līdzīgi. Šodien var būt tikai viena laba copīte, jo apkārt baigais klusums. Tas nekas, ka saskaitu 40 vīru, un viņu nāk vēl... tādi kā korejiešu zaldātiņi soļo pa ledu. Zivis neķeras, ja vien jūs to zinātu, nodomāju pie sevis. Turpinās necopīte. Vienu ašuku izvelku, kaut kur ellē, ratā prom no visiem. Tas nekam nedar. Virzos atpakaļ starp diviem copmaņu bariem, cerot uz to vienu copīti. Vismaz. Necopē. Urbjos līks, meklēju. Nav. Tad nez no kurienes, bums. Nepaņem mazo bļitkiņu, kurai palicis tik viens āķīts. Bet tas ir tas ko visu dienu gaidīju. Laižu ātri bleķīti lejā. Uzraustu. Bums. Ir. Smuks. Tad uzreiz vēl viens paņem. Nav ko ākstīties, jāņem otra makšķerīte, kur bļitkiiņa svaigāka. Lielais apakšā. Var just. Laižu. Uzspēlēju. BUMS. Jūto lielo asari. Bet tas ir pārāk liels un aizmūk. Tas arī viss. Urbos vēl. Pa tukšo.
