Nu, biju es ar Ventā savā ierastajā vietā, kuru knapi vairs var atpazīt. Aizbraucu pirmdienas ne pārāk agrā rītā, jo auksts pēc suņa saproties. Ap astoņiem biju sariktējies un pirmās 5 bumbas aizgāja dibinā. Vietā tādā atstraumes un straumes robežā, dziļums aiz četri metri, baroklis - žmihs plus etangs plus pagājšgada pārpalikumi plus zeme, uz āķa pinka ar slieku. Pirmā pusstunda bez piesitiena... Uzbaroju vēl vienu reizi un pēkšņi trīs ķīši pēc kārtas vienā punktā zem barības un atkal klusums. Pēc laiciņa pāris vītiķi un klusums. Nu karoče bija skaidrs, ka zivju dziļumā nav - visas kaut kur seklumā tirina astes, dur runci, slīpē galodu, žņaudz pelikānus u.t.t. Nu figņa, pārcēlos kādus 50m. uz leju, kur nav atstraume, bet dziļums tas pats. Scenārijs līdzīgs - sākumā pāris ķīši, pēc tam pāris mailes un beidzot pirmais mikroplicis! Uzbaroju un pēc laiciņa viena maza raudiņa un klusums... Saulīte jau smuki pakāpusies un sildīja, vaidzēja jau taisīties uz mājām, bet barība vēl palikusi un žēl mest bezjēgā ūdenī. Pagājos vēl divdesmit metri uz priekšu un nobāzējos tādā kā mazliet izvirzījumā uz ūdens pusi, uzbaroju un kādā piektajā laidienā smuka rauda kā no plaukta. Vēl bišku uzbaroju un pēc pāris laidieniem plicītis. Un tā saujiņu aiz saujiņas kaisot barību, copīte sāka drusku atvērties. Rezultātā stundas laikā kāds pusotrs kilograms nelielu zivteļu salasījās. Secinājums tāds, ka zivis aktivizējās tikai tad, kad diena iesila. Salīdzinošās kategorijās ņemot ar vasaras copi it kā aplauziens, bet pie tik bezcerīgas rīta sesijas fināls tomēr nav zemē metams. Nu nav šī vieta domāta pavasara copei, nav. Līmenis vēl pusmetru pa augstu un zivis pa seklumu blēņojas. Pēc mēneša viss nostāsies savās vietās un tad jau paskatīsimies kurš kuru.
28.aprīlis 2010, 19:25 |
links