Pēc vakardienas copes iekšās divas sājūtas plosās- rūgtums un gandarījums.
Rūgtums:
Ap 5:30 jau bridu pa foreļupīti, ko biju izstaigājis otrdien (vakar bija ceturtdiena). Kā jauniņajam foreļošanā, mani urdīja ziņkāre- kā uzvedas zivis pēc 2 dienām, copējot ar to pašu rotiņu. Rezultāts sekojošs- 15 gab. ap 20-25cm noāķētas un atlaistas foreles otrcien- tikai 2 ap 15cm garas ceturtdien.
Ap 10:00 nospļāvos un braucu uz citu- lielāku upīti- bija par īsu. Tajā- vietas skaistas, bedres dziļas, bet foreles neņem- tikai bars asarīšu skraida rotiņam līdzi. Kādu gabaliņu pagājos un cītīgi apstrādāju bedri, kam visapkārt sakrituši koki. Pēkšņi- mutulis- sitiens pa rotiņ- spriedze kātā un auklā- sveci uztaisa ap 50cm gara līdaka, purinot atvērtu muti... Neliela "ņurka", vēl viena svece un... nopurinājās... un es stāvu ar pulsu ap 150 sitieniem minūtē... rotiņu viņa man atstājusi... Protams vēl pamētāju, pamētāju, bet nekā... Eh... Laikam tāpēc arī sīko forelīšu šai upē īaši nemana- neviena nepiesakās...
Gandarījums:
2 vienigās foreles, kas pēc apmēram stundas paņēma un uzsēdās uz rotiņa bija 30 un 31 cm garas.
Dalītās sajūtas:
It kā liels prieks par retām copēm, bet mēra zivīm, taču sava burvība ir arī mazajām foreļupītēm, kur copes ik uz soļa.
23.jūlijs 2010, 15:06 |
links