Es voblas taisu tā:
Zivīm iztīru iekšas, bet zvīņas atstāju. Iztīrītās zivis noskaloju. Paņemu trauku tāda izmēra, lai lielākā zivs tur ietilptu pilnā garumā un traukam jābūt ar augstām malām. Trauka dibenu nokaisu ar rupjo sāli, lieku iekšā kārtu ar zivīm, atkal uzkaisu sāli, tad lieku nākamo kārtu ar zivīm, tad atkal uzkaisu sāli un tā, kamēr visas zivis ir traukā un apkaisītas ar sāli. Tad zivīm uzlieku šķīvi vai kādu citu priekšmetu, kas lien traukā līdz ar malām un uzlieku uz tā kādu smagumu, lai zivis piespiežās traukā. Šādā veidā zivis noturu vismaz diennakti. Jo lielākas zivis, jo ilgāk noturu, bet vairāk par trim diennaktīm reti kad turu. Vēlāk zivis izkarinu tādā vietā, lai klāt tiktu saule un vējš, bet ieteicams zem kāda jumtiņa, lai lietus klāt netiek. Vai arī lietus laikā zivis ir jāapklāj ar kādu plēvi. Zivis tādā veidā turu, kamēr tās paliek gatavas. Mazākas zivis ātrāk nogatavojās, bet lielākas lenāk.
Izmantoju - raudas, pličus, asarus, brekšus, vimbas, lielas vīķes, ruduļus...
Neiesaku izmantot - karūsas, līņus un citas lielas un platas zivis.
Ja patīk slapjāka(tumšāka vobla, tāda kā eļļaina), tad jākarina tādā vietā, kur saule praktiski klāt netiek. Galvenais, lai tiek vējš un netiek mitrums. Ja grib panākt sausākas voblas(man pašam labāk tādas patīk), tad karina tādā vietā, lai saule tiek klāt. Lietus laikā voblas apsedz.
Vēl dažādas zivju un vēžu pagatavošanas receptes var atrast šeit -
http://parcopi.lv/forum/8