Šogad biju nolēmis vienu reizi aizbraukt uz "savu" foreļgrāvi. Domāts darīts. Mašīnu atstāju krietni tālu, lai neradītu aizdomas. Bridu caur mežu vairākus kilometrus. Jau domāju, ka būšu aizvilcies garām... kad ieraudzīju spīdam gaismu tuneļa galā.
Sastellēju spiningu, piesēju mazo griezuli un uzliku mepsiņu. Pēc iespējas klusām centos ieslīdēt upītes gravā. Protams, man tas neizdevās. Skaņa noteikti bija kā mežakuilim rakņājoties pa dubļainu eglaini. Mierināju sevi ar domu, ka noteikti aiz pirmā upītes līkuma neviena milzīgā forele to visu nedzirdēja. Uzmanīgi sāku stellēties augšup pa straumi. Biju loti pārsteigts, ka pat pēc visiem vasaras lietiem, upītē ūdens bija tik, cik vardei līdz pavēderei. Ik pa laikam ar vieglu svārsta metienu raidīju vizuli pret straumi, cerībā atrast vismaz kādu dziļāku vietiņu, kur izdarīt vismaz kādus 4 - 5 spoles apgriezienus. Nekādi nevarēju saprast, kādēļ gan pirms visām cerīgajām pacerēm vienmēr karājas kāds sausas egles zars vai krastā augošais alksnis iekāris savas vēl diezgan spilgi zaļās lapas.
Jau biju azbridis kādus līkumus 3, kad pārbaudījis vienu paceri, aizbridu līdz tai, nostājos pie koka un izdarīju metienu pa diagonāli pāri uz pretējo krastu, garām vēl vienai pacerei. Vilku rotiņu pēc iespējas tuvāk, tai garām. Pēkšņi neskaidra ēna izšāvās no paceres, paskrēja līdzi vizulim un pilnā pārliecībā, ka es esmu koka daļa, paskrēja man garām un ielīda pacerē, pie kuras es stāvēju. Reāli samulsu. Tiešām nezināju ko darīt. Kā lai izspiningo foreli sev no kāju apakšas... tā arī neizdomāju, jo katra kustība būtu to padarījusi tramīgu. Savukārt bāzt rokas ūdenī un mēģināt sačamdīt ar rokām, man likās diezgan neglīši.
Nopūtos un bridu tālāk. Pāris strauji līkumi... un ... eh skāde... pērn atrastajā cerīgajā vietā bebrs pārracis līkumu un izdzinis taisnu grāvi. Savukārt vecajā gultnē ūdens palicis tik maz, ka par zemmēra forelītei ūdens būtu knapi pāri pakaļas spurai. Brienu tālāk, vēl viens līkums un parādīsies vieta, kur "zaudēju nevainību"... un... man veicas:DDDD Upē visā garumā iegāzies bērzs, tieši tajā vietā, kur pērn noķēru sava mūža pirmo sakarīgo foreli. Neko darīt, jābrien tālāk. Diemžēl upele kļūst arvien šaurāk, šaurāka .... un.... saprotu, ka esmu nonācis paradīzē - upele tikai pusspininga platumā, straume spēcīga... apakšā oļi un daži lieli akmeņi. Diemžēl lielais mepsis palika līdaku kastē... mēģinu apmētāt cerīgās vietas ar pirmo numuru... bet nekā... reāli pa vieglu. Lēnām brienu tālāk... ūdens jau krietni pār ceļim... pēkšņi... pārsteigumā noelšos - no krasta paceres izpeld un aizkrietn pa straumi uz leju četras ... iespējams gandrīzmēra foreles... Pat nemaz tik ļoti neteidzoties... viena, otra, trešā un ar nelielu pauzīti ceturtā.... Protams, nepaguvu ne tās kārtīgi saskatīt, tik vien kā smukas ēnas pārslīd pāri gaiši oļainajam upītes dibenam... Ek ku prieks... tātad neraugoties uz bebra nedarbiem, spītējot ūdelēm vai ūdriem, kas smuki nogludinājuši pieejas nelielajai straumītei, par spīdi pilnīgi muļķajiem medniekiem, kas bija izzāģējuši ļoti garu upes posmu, lai paplašinātu pļaviņu, kurā varētu mušīt briežus... foreles vēl te mitinās... tās cīnās par savu izdzīvošanu... Noraudzījies izāģētajā postažā devos uz mašīnu... bez zivīm, bez atskaites grābiena... bet laimīgs kā sivēns dubļos... viņas tur ir... un es pat zinu, kur viņas nārstos. Varbūt pat aizbraukšu paskatīties, kā viņām iet :DDDD
Arī jums ne asakas!
28.augusts 2010, 12:36 |
links