Ar cerībām par šodienas brīvdienu darbā un ieplānotās mācību copes vietā, vakar vakarā saņemu komandējumu uz darbu :( Ko padarīsi, darbs ir tomēr darbs. Jau domas mācas virsū ka mož atliks kāds laiciņš mājupceļā priekš copes, bet to visu izgāž jau vien tas ka mazliet aizgulējos un aizmirsu lepnos brienamos zābakus. Un laiks arī radas ka ir nevisai priekš džungļu pastaigas.
Tomēr braucot uz mājam kartē pamanu vienu neapgūtu upīti, vismaz man, protams nemiers tirda ka vajag griest iekšā uz copi, jo spinings visu laiku vizinās līdzi mašinas bagažniekā. Zābaku problēmu nolemju risināt ar to ka sameklēju kastē jau viena rotiņa dubultnieku, tā tad ar adas zābakiem nevajadzēs brist pakaļ, bet varēs raut nost, jo tak kastē ir vel otrs tads. Izvēle krīt uz kapara nr.1 meppiņu:)
Lepni šķersoju pļavu un esu pie upes, pirmais uzmetiens acu, nu ne sevišķi cerīgi ,viss vienā sēre. Bet ja jau esu te tad vismaz stunda jāvelta apskatei. Pirmie trīs metieni tik virzīti uz pretējo krastu izskatotu sakņu virzienā, protams arī zacepi, bet tos veiksmīgi atkratu. Lūkojoties uz augšu, ir iegāzts alksnis, vairāk jau laikam kā maikste, kam pa vidu gāžas pāri straume, respektīvi veidojas padziļinājums.Tiek raidīts pirmais metiens, rotiņš neviena neskarts atgriežas pie manis. Otrais mēģinājums,oooo, pēc pus ceļa nopeldēšanas, nez no kurienes parādas 15cm forelēns kas mēģina panākt manu rotiņu, un ir galā, bet pie pašām kājam pats atkratās no āķa.
Tas jau vieš cerību ka vajag te atgriezties, ka foreles ir.
Noejot 100m uz augšu nonāku pie vietas kur līkums ar iegāzušos koku un mazu sanesumu, bedre zem tā. Iemetu velku, un tad no stumbra apakšas parādas VIŅA, jēziņ, kājas aukstas, sirds dauzas, pat nesapratu vai vienreiz piesita vai nē, rotiņš tiek protams triekts otreiz ūdenī, atkal scenārijs atkārtojas, bet šoreiz pieviļ nepaņemtās briles jo nepamanu sakni saules atspūlgā, kur rotiņš aizķeras, bet forele lēnam uzpeld uz sēres uzmet divus lokus, laikam meklēdama dzels gabalu, un es ka apstūlbis stāvu un skatos, priekš manis tā jau ir liela forele. Varētu būt kaut kur +-40cm. Uzreiz tiek aukla nogriezta, pielikts vobleris, nomētats krustu šķersu, bet nekā, nekads turpinājums tam nesekoja.Vienīgi došānās pēc rotiņa. :)
Jūs jau saprotat pēc tada skata zābaki un drēbes vairs netiek saudzēti, adrenalīna parņemts cilvēks jau virzijās ar atkabināto vizuli pret straumi tālākos medību laukos.Neizplūdīšu sīkumos, jo jau tā laikam esu aizrakstijies. Teikšu to ka vel vienas mazās iznāciens bija.
Bet tad nonācu pie šauras vietas, atkal ar platu bedri lejpusē, kur nomētājos voblerus, bet nekā. Tad uzliku melno fūriju, arī nomētajos, bet nekā, uz augšu šauraja vietā bija izskalotas saknes, no lejas it kā nomētāju, tukšums,pieejot pretīm, neko necerot uzmetu. Vot tas bija skats, zibenīga torpēda parādijās no sakņu apakšas, pagrāba manu rotiņu, tas bija viens mirklis un spolei jau nostrādāja bremze, vienīgā domā ka tik neaiziet jo gabals īss manai rocībai. šļakatas griezas, vis tika saduļķots, līdz forele nogurusi atļāvas to pievilkt pie malas un paņemt uztveramajā tīkliņa.
Jūs gan jau paši zināt kā ir turēt rokās savu lielāko līdz šim foreli, garums 42cm. Ar rūpību atkabināju viņu un atlaidu lai ražo jauno paaudzi. Vakars izdevies, un laiks jau braukt uz mājam nokopt vakar iegūto bebru :D Zinu tikai vienu, šājā upīte vel šo sezon atgriezīšos.
P.s. Citādi to nevaru izskaidrot, bet laikam ar praida palīdzību esu ticis vaļā no sava neveiksmju Lietuvēna, jo pēc pasākuma viss sāk sanākt. Tā ka paldies praidistiem,atkārtoti :DDDD
25.augusts 2010, 19:49 |
links