Un tagad vairāk pa tēmu :))
Respektīvi, ignorējot visu uz pasaules ( arī lietu, iespējamo ablomu dēļ līmeņiem un vēl ...) nolēmu, ka šodien braukšu...
Nedaudz pirms 3iem esmu pie upītes, bet šoreiz (parasti īpaši nedomājot, brienu krūmos un pēc dažām min. esmu pie upes) pabraucu ar auto 200m uz priekšu līdz tiltiņam ievērtēt ūdeni- ak, mī un žē :)- perfekto !!! Varētu, teikt, ka dzidrs kā bērna asara :), arī līmenis izskatās zems.
Sāku ar 2 Nr. kapara Meppu, kāds laiciņš jau pagājis, bet rezultāts šnapiji vs foreles - 3:0. Foreles tikai negribīgi piebiksta un viss. Skaidrs jāsāk kaut ko mainīt. Nu ko, padrebināsim to upi un zivju nervus ar kapara Moscu :). Upe dreb un diezgan straujā vietā piesakās pirmais mēriņš. Aha jau labāk :), pēc laika vēl viens, bet tas pats pie krasta nopurinās un aizpeld. Vēl pēc laika copīte- ir, pēc sajūtām izmērs tas pats (ap 30cm), bet momentā ir nost. Tātad kaut kas nav tomēr pareizi. Lieku baltu Myranu, pāris ļoti perspektīvas vietas nomētāju, bet zivju reakcija -0. Labi ir jāpamēģina kaut kas mazāks un balts. čekojot vizuļu maciņu, acis apstājas pie pārbaudīta, bet sen neizmantota Mepps 1 Nr. ar baltu lapiņu. Nu ko, čau draudziņ, sen neesi peldējies :). Kādu gabaliņu klusums, tad paārdīts bebrinieks, kam straume izlauzusi ceļu pa abiem krastiem, vidus vēl straumi pāri nelaiž. Nopētu, pretējā krastā straume izskalojusi smuku paceri, aiziet un tūlīt arī bladāc. Jūtu ir kas nedaudz lielāks par iepriekšējiem. Tā arī ir- forele uz aci 35cm ir uzlikusies Meppiņam ar tādu azartu, ka no mutes tikai karabīne ārā. Lai gan āķu atskabargas man ir pielocītas praktiski visiem mānekļiem, redzu, ka nebūs labi :(. Forele griežas kā vilciņš ap savu asi, tā vēl vairāk padarot situāciju sev nelabvēlīgu. Pievelku, satveru, asinis jau gāžas pa abām žaunu pusēm. Saprotu, ka šī nu dzīvotāja nebūs, varbūt tomēr jāpamēģina, pēc 15s ilgiem nesekmīgiem mēģinājumiem dabūt ātri āķi ārā, saprotu, ka būs brokastīs foreļmaizītes. ( Mājās pārmērot bija 36cm, acumērs piešauts :D)
Nokārtoju zivi, uzpīpēju, jāuzmet tuvajam krastam, tur kaut kas ļoti līdzīgs. Metiens, vizulis nedaudz atsitas pret zemūdens zaru, un tad ir jau atkal bladāc :). Šī ir nedaudz mazāka, bet kādi 32-33cm būs. Šī nav bijusi tik negausīga, par ko tiek arī atalgota. Tur pat virs bebrinieka ir slīpi iekritis paliels alksnis ar visām saknēm. Zinu, ka tur vienmēr sēž kāda zivs. Metiens, sanāk ļoti labi novadīt, no koka apakšas izpeld rumpis ap 45cm, un atraujoties ļoti minimāli pa zobiem ielien atpakaļ savā slēptuvē. Lieku virsū veblerīti, mēģināsim piečakarēt atkārtoti. Metiens sanāk kādi 2 m pa tālu un praktiski uzreiz uzsēžas šnapijs- ka tavu Benitas bioloģisko māti aiz kājas...vsjo propalo, vsjo propalo :))). Labi mieru tikai mieru, kā teica Karlsons. Nomierinamies, uzpīpējam...tā laiciņš pagājis, voblerītis dodas izlūkos :). Viss sanāk ļoti labi- trajektorija pareizā, attālums arī, vadam, bladāc...pa degunu un nost...šo vairs nav jēgas mānīt, viņai šodien jau pietiek :))
Tā, liekas, ka aizrakstījos :))
Bet vispār nekā ievērības cienīga arī vairāk nebija, ja neskaita vizuāli novērotu torpēdu ap 50cm rumpī, kas aizmauca pa upi uz augšu ar TĀDU vilni...:)
Nu un pārrautu auklu...labi pie pārrautās auklas, tomēr nedaudz iespringšu :)
Tātad viss notika sekojoši- apeju nejēgā lielu bebrinieku (viss applūdis, upe pa pļavu, īsāk- šausmas). Tieku pie upes, kur to jau var nosaukt pa upi. Gabaliņu paeju, priekšā līkums, vieta tāda- nekāda, pasekls, zāles, bet metrus 15-17 zem ievas saknēm manu, ka tur ir bišķi dziļāks. Jāiemet, metiens sanāk perfekts, vizūlītis ar neleilu plunkšķi iekrīt centimetrus 10 no saknēm, divi spoles apgriezieni un bladāc, bet nu šoreiz ir konkrēts bladāc- notirkšk bremze (bet man tā ir pievilkta un max auklas izturību), izveļas rumpis, ko galīgi nebiju cerējis tur ieraudzīt, šļakatas pa gaisu, kūleņi, par cik vieta tomēr pasekla, tad zivs ir vairāk virs ūdens nekā zem, velku, bet neko nevaru izdarīt- kāts ripā, bremze ik pa laikam ietirkškas, redzu rokas resnuma baļķa galu pār kuru man to fišiņu tā kā vajadzētu pāri dabūt, viss notiek man nelabvēlīgi- forele paskrien zem zara, uztaisa sveci, un aptin auklu ap baļķa galu, rāviens un saņemu brīvi plandošu auklu... Tas viss notika max 3-4 sekunžu laikā, bet likās vesela mūžība. Katrā ziņā sen nebiju neko tādu kāta galā turējis un pēc pieredzes- tā bija zivtiņa 1.2kg-1.5kg rumpī.
Pārrauta aukla tas ir pats bēdīgākais, kas var notikt. Būtu nokūlusies, cits stāsts, bet palikt ar plandošu vējā auklu....:(
Sagremojis notikušo dodos tālāk, vēl viens mēriņš un tas arī šai dienai viss.
Rezultāts- 6 šnapiji, 5 mēra foreles, viens 36cm (būs maizītes) un neaizmirstamas sajūtas zaudējot vizuli un skaistu zivi.
Un vēl viena lieta, tas gan vairāk attiecas uz sadaļu nejēdzības. Vietā, kur parasti beidzu šo posmu, izcirsts mežs, bet nu tā pa tīro- upe tagad līkumo kādus 300m pa tuksnesi, cik tas ir likumīgi- izrubīt visu, pat neatstājot tauvas joslu???
Un nobeigumā- makšķerēt ir forši !!! Un - āķus siekstā !!!
4.septembris 2010, 23:44 |
links