Biju vakar. Kur neteikšu. Nezinu kāds nelabais mani dīdīja, bet pašā sākumā uzliku poperīti, kurš manā copes kastē bija nogulējis jau vairāk nekā 5 gadus. Pāris reizes ar to biju pamēģinājis, bet bez taustāmiem rezultātiem. Vakar... tas bija ārprāts - līdacēni skrēja tam virsū un pakaļ kā satrakojušies. Pēc tam pamēģināju vienu stikla burbuli... lai pavisam mazās neķertos... tik un tā līdaciņu daudzums nemainījās. Vēlāk pārgāju uz mazliet tumšākām gumijām... bet ātri no šīs domas atteicos. Ja ar vobleriem līdakas bija viegli atlaižamas, tad gumijas viņas gribēja norīt momentā. Lai gan ķērās pārsvarā zemmēri, vai gandrīzmēri... tomēr esmu ļoti apmierināts. Pirmo reizi tā nopietni piestrādāju ar poperīti. Ļoti jau nu patika. Pat speciāli nomainīju karabīni, griezuli... noņēmu tam jau klāt esošo gredzentiņu, lai deguns vieglāks. Man pat prātā neienāca, ka ar poperi var satracināt reāli guļošas līdakas. Vienā reizē uzvelkot - redzēju, ka sānis pašķīst kaut kādi zivju mazuļi. Pēc tam uzcēlās vilnis un noķēru kārtējo līdaciņu. Citā vietā - uzvelku poperi... atkal uzlec sīkie... bet līdaka nepaceļas.... uzmetu vēlreiz, tajā pašā vietā - atkal sīkie pa gaisu, bet līdaka nekust... trešajā reizē viņa neizturēja un sagrāba poperīti. Nabags tagad guļ mājās galīgi apskādētiem sāniem - viss saskrāpēts un samocīts.
Kopumā izvilku ap 30 (visticamāk vairāk nekā 30) līdaciņas. Skaits nojuka pie kaut kādas 23. Visas palaidu vaļā, izņemot vienu. Rīta pusē topā bija vai nu agresīva spēle, vai nu agresīvs krāsojums. Savukārt pa dienu viss noritēja mierīgākos toņos, bet vakarā atkal agrsīvā spēle. Toņi vairs nespēlēja tik lielu lomu.
Arī jums ne asakas!
9.septembris 2010, 07:30 |
links