Partizāni mani baigi piesmēja, atbraucu vakarā ar čomu, es gatavoju makšķeres un iebarojamo, čoms klāj galdu. Vakars superīgs, aizdomīgas izdarības arī nemana pa zālēm, copei jābūt:)
Viss sabarots, makšķeres iemestas, iemests ar kāds graķīts veiksmei, var vērot pludus, bet nekā, pilnīgi nekā. Atliek grauzt cepināto gaļu un pa retam, mazam cepumam, jo nākošajā rītā jābrauc. Pulst. 24.oo ielsēdzās tāds troksnis, plunkšķi no visām malām, var saskatīt skaistus, dzeltenus sānus, viss mūsu izvēlētais līcis vārās:(
Skaidrs, ka droši var negaidīt copi, varētu braukt mājās, bet cepums. Atlika vien noskatītīes sarkanaču izdarībās līdz rītam, kad šie arī bija noguruši un braukt mājās ar domu atgriezties pēc pusotras nedēļas.
Otro gadu pēc kārtas vienā un tajā pāšā vietā trāpu uz lielo dipadu dapadu, līņi vēl padomās, ka es speciāli braucu uz šiem glūnēt nelaikā.
Ne asakas.
11.jūnijs 2012, 13:30 |
links