šodien Delfos izlasītais scenārijas :DDDDDDDDDDd
2011.gads, kaut kur ap maiju ceturto vai tā apmēram. Gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji pametuši valsti un devušies emigrācijā. Rīgas lidostā svinīgos apstākļos tālajā ceļā paši sevi pavada kāds pēdējais simts Latvijas labāko dēlu un meitu.
Uz improvizētas tribīnes stāv Zatlers. Līdzās milzīgs sarkans paketslēdzis („rubiļņiks”). Pārējie bariņā turpat netālu dīki izlaidušies uz koferiem.
Zatlers: Dārgie draugi un līdzgaitnieki, šodien es gribētu...
Šķēle: (Sēžot uz milzīga naudas maisa) Īsāk! Krupis ir izvārījies un beigts. Braucam!
Kalvītis: (Pamostas, paver acis spraudziņā) Mēs jau lidojam? A ēst dos? (Atkal aizmieg)
Zatlers: Nu tad, piecelsimies kājās un pēdējo reizi nodziedāsim valsts himnu! (Ievelk gaisu)
Āboltiņa: Neies cauri!
Zatlers: Kādēļ?
Āboltiņa: „Kur latvju meitas zied, Kur latvju dēli dzied...” vairs neatbilst patiesībai.
Zatlers: Nu labi... Tad dziedāsim „...Par mazu, lai laistu vienu. Es līdzi ceļos.”! (Atkal ievelk gaisu)
Šlesers: Pietiek muldēt! Kāpjam ļotenē un gāzi grīdā! (Aiziet iekāpšanas „piedurknes” virzienā)
Visi sāk lēnām celt pakaļas augšā un sekot Šleseram.
Zatlers: (joprojām svinīgi) Saskaņā ar seno latviešu tradīcīju, kā pēdējais aizbraucējs, es lidostā izslēdzu gaismu. (Norauj paketslēdzi)
Pienāk Miķelsons un noplombē elektroietaisi. Abi ar Zatleru seko pārējiem.
Visi sakāpj lidmašīnā.
Šlesers: Bertold! Davai, maucam!
Fliks: Mums naff pilota.
Šlesers: A kur piloti?
Fliks: Aisslidoja ar iepriekšējo reissu.
Repše: Sūds ar viņiem! Es pilotēšu.
Muižniece: Pasarg, Dies! Tikai ne Einārs! Tad labāk eju kājām.
Šlesers: Da manis pēc kaut uz vēdera lien. Kāp ārā!
Muižniece: Kā tad es viena...
Šlesers: Tad sēdi klusu!
Muižniece paskatās uz Šķēli. Tas tēlo mentālu prombūtni un nereaģē.
Šlesers: Eini, uz priekšu!
Repše aiziet uz pilotu kabīni.
Repše: (skaļrunī) Uzmanību! Visiem piesprādzēties! Sākam pacelšanos.
Līdaka: Aizver muti!
Kalvītis: Uz pusdienām pamodiniet!
Lidmašīna aiziet gaisā.
Pēc 20 minūtēm pilotu kabīnē ienāk Dombrovskis.
Dombrovskis: Eini, kurp lidojam?
Repše: Nolēmu līkumu virs Rāznas izmest, no savām zemēm atvadīties. Kad vēl tās redzēšu...
Dombrovskis apsēžas otrā pilota krēslā.
Vēl pēc 20 minūtēm.
Repše: Valdi, man šķiet, ka ir sūdi.
Dombrovskis: Kas i?
Repše: Zupa iet uz beigām.
Dombrovskis: Tūlīt pasaukšu Ķirsonu. Kādu zupu vēlies?
Repše: Ne jau tā zupa, durak, fuelis!
Dombrovskis:Kāds fufelis?
Repše: (Nepacietīgi) Fuelis, bitīt, degviela! Deficīts!
Dombrovskis: Ā! Nu tā arī būtu teicis. Tūlīt pasaukšu Haimu. (Paņem mikrofonu) Haim, panāc šurp!
Kogans: (pēc laiciņa ietusnī pa durvīm) Kas i, ko gulēt neļau?
Dombrovskis: Einim vajag degvielu.
Kogans: Projehaļi, dārgais. Es tagad ir tikai vecs, slims ebrejs... Un ļoti vientuļš. (Aizvācas atpakaļ)
Repše: Lupata!
Dombrovskis: Ko nu?
Repše: (Ar plaukstu zīmē gaisā krītošas lidmašīnas trajektoriju) Žžž-bums!
Dombrovskis ieiet salonā.
Dombrovskis: Ē-ē... Dāmas un kungi! Mums ir ē-ē... Kritisks degvielas deficīts.
Kargins: Я хочу выйти!
Krasovickis: И я тоже.
Godmanis: (Karginam) Kad es atļaušu, tad arī kāpsi. Skaidrs?
Kargins uzmet lūpu un apklust.
Godmanis: (Dombrovskim) Nu, ko? Zvans draugam?
Dombrovskis: Kādam draugam?
Godmanis: Grifitam no starptautiskajiem uzpildītājiem, protams.
21.aprīlis 2010, 09:57 |
links