Cilvēks ir mednieks. Mūsu asinīs ir nogalināšanas kāre, lai nodrošinātu pārtiku. Es, piemēram, esmu gaļinieks, jo es ņemu zivis mājās. Pārsvarā gan laižu vaļā, bet tomēr mēdzu ar koku iesist zivij pa galvu un to apēst. Šis mirklis ir īss - pasaku paldies zivij par to, ka sniedz man emocijas pārtiku, izrādu cieņu un ātri nositu. Un es labāk noķeru pats zivi, nevis nopērku veikalā, piedodiet, padlu, kas barota ar nezin ko un nezin cik ilgi stāvējusi veikalu plauktos. Un zivs noteikti nav tā sliktākā pārtika.
Ja mēs esam tik lieli pacifisti, kas nosoda tos, kas paņem zivis, vajadzētu aizdomāties, ko paši darām - ķeram zivis, lai gūtu baudu, adrenalīnu. Pamocām, paņurcām un tad atlaižam. No malas skatoties, to var uzskatīt par perversiju, jo gūstam baudu no citas radības ciešanām. Ja mēs tik ļoti uztraucamies par to, kāpēc tad vispār makšķerējam. Makšķeres sadedzinām un dabu baudām ar acīm! :) Godīgi sakot, vairāk cienu tos, kuri prot izrādīt cieņu zivīm un tās nogalina, tajā pašā laikā nepaņemot vairāk kā vajag, nevis tos, kas akli aizstāv "ķer un atlaid" principu.
Īsāk sakot, mēs aizmirstam, ka itin visi gūstam baudu no zivju mocīšanas, ka esam mednieki, ko vajadzētu atcerēties, kad nākamreiz nosodīsim tos, kas zivis mēdz arī nogalināt un apēst.
Ja mēs esam tik lieli pacifisti, kas nosoda tos, kas paņem zivis, vajadzētu aizdomāties, ko paši darām - ķeram zivis, lai gūtu baudu, adrenalīnu. Pamocām, paņurcām un tad atlaižam. No malas skatoties, to var uzskatīt par perversiju, jo gūstam baudu no citas radības ciešanām. Ja mēs tik ļoti uztraucamies par to, kāpēc tad vispār makšķerējam. Makšķeres sadedzinām un dabu baudām ar acīm! :) Godīgi sakot, vairāk cienu tos, kuri prot izrādīt cieņu zivīm un tās nogalina, tajā pašā laikā nepaņemot vairāk kā vajag, nevis tos, kas akli aizstāv "ķer un atlaid" principu.
Īsāk sakot, mēs aizmirstam, ka itin visi gūstam baudu no zivju mocīšanas, ka esam mednieki, ko vajadzētu atcerēties, kad nākamreiz nosodīsim tos, kas zivis mēdz arī nogalināt un apēst.
3.augusts 2013, 09:08 | links