Par sievietēm un copi. Reiz ar čomakiem atbraucām no ziemas copes, pasēdējām, iešmigojām, runas par copi, nekādi lielie lomi mums nebija. Pēkšņi piedāvāju sieviņai brauc mums līdzi. Atbilde bija "a ko, es varu". Sameklējām visas iespējamās drēbes, vaļenkus utt, utjp. Otrā rītā aizbraucām uz Gāti, copes nav, pārvācāmies uz Mežzaru. Atradām vietu kur ķērās sprīža garumā asarīši. Pagāja laiks lai iemācītu saprast kā pēc sardziņa saprast kad ir cope, un kad pie irst. Beigās viņai tas tā iepatikās, ka nu jau gadus 20 viņa mani apcppē, un es pārsvarā viņai asistēja ar uztveram tīkliņu. Sievietes tas ir spēks, viņām nenormāla pacietība kas vainagojās ar panākumiem kā kaķim pie peles alas.
11.jūlijs 2024, 22:03 |
links