Atkusnis. Tā tik vēl trūka! Esmu nedēļas laikā jau piedzīvojis tik daudz. Pirmo ledu. Sniegu. Vēju. Sauli. Puteni. Nejaukt ar Putinu. Vēl lietu un pļuru. Šorīt plusi, lietus, bet taciņa jau iejūgta. Apsēžos uz kastes. Līst, necopē. Bet jācopē ir, ja reiz tāda iespēja tiek dota. Jau paliek pakaļa slapja, rokas sarkanīgas. Nekas, turpini Jaņčuk, turpini. Lietu nomaina saulīte, un mākoņi debesīs skrien labāk kā Rīgas jaunie vilcieni. Ir pienākusi Asaru pietura un iekāpj viens maziņais, tad viens zupenieks un panenieks. Iedzeru vīgriežu tēju ar pipermētru, pārlieku ūdiņu. Copēju tālāk. Jau esmu zaudējis divus bleķīšus, vienu asarīts atsēja un aiznesa, otru dzelmē ierāva. Jāliek sudrabiņš. Arī to kož, reti, bet vismaz nav jāmirkst vairs necopē. Arī ūdiņa apgāzusies, itkā breksis paceltu, piecērtu, un smuka, raiba līdaciņa galā. Jātin makšķeres jau būtu laiks, batarejas arī nosēdušās, vēl tik mazliet, tik tomēr patīkami uz mazo makšķerīti sajust sitienu, bakstienu, kampienu. Tādā pļurā viegli strīpaiņiem vannīti sataisīt, uzspied zābaku sniegā un gatavs. Tā viņi mazliet pavanojās, paskatijās debesīs, un pēcpusdienā tika izsēdināti visi atpakaļ, savās mājās. Līdakai gan sprandu pārlauzu, lai nepaliek stīva un nemokās. Tāda īsumā copes atskaitīte. Nekas dižš lomos jau nav, un tam jau arī nav baigā jēga. Viss ko vajag, pasaule man pati dot. Un citiem novēlu to pašu. Savu pirmo ledu, savu zivi un savu stāstu.