Šodien cope Gaujā.
Pēc vakardienas sporta svētkiem ar tuvākajiem radiem, zupas uz ugunskura, laba cepuma, tas viss turpinājās arī diennakts tumšajā laikā istabā, tā īsti gatavs doties uz ledus biju tikai ap pusdiviem. Zvans draugam! Kā iet, kur esi? Kaut zināju bez jautāšanas, ka viņš ir TURR! Balss tāda klusa-švaki, bet viena cepama rauda ir. Brauc droši, ledus pāri straumei ir uzlabojies(2 dienas iepriekš mani brīdināja –viens pa taisno neej, labāk brauc apkārt caur mežu). Man divreiz nav jāsaka, mājiniekiem dodu kaimiņa mutiskas garantijas, sakot , ka viņš reizēm ir traks, ejot pāri plānam ledum, jo tur redz lapsa ir droši pārgājusi. Mani vārdi ,ka viņš(Anatolijs) tomēr grib dzīvot, ir sievu pārliecinoši, kā āmen baznīcā un domās jau esmu tur.
5 minūtes un es kā armijā esmu kaujai gatavs. Pavisam nemanu ne īso braucienu , ne straujo gājienu, kad nedaudz aizelsies(cepumi tomēr ir bijuši labi) esmu blakus Anatolijam. Nu kā ? Bez izmaiņām, bet es jau visu laiku strādāju. Tiešām darbs padarīts godam, Gaujas ledus ceturtdaļ hektāra platībā ir nomīdīts, pēdu pie pēdas sniegs ir iespiests ūdenī, pie nākošā sala zem grādiem 5,tas sasals un mūsu cerības uzkavēties uz copes laukuma palielināsies par % 50.Tam visam viņš ir piegājis zinātniski ,jo lielā Gaujas copmaņa pieredze ir daudz ko devusi, viņš zin, kur straume savu postošo ietekmi parāda vispirms. Bet tagad ātri pie lietas , 5 jauni caurumi zināmās vietās. Ņemu uzreiz vieglo artilēriju, melns svina velniņš, šoreiz aukla 0,1( pēc iepriekšējas reizes obriva) , vībotnieks ( nedaudz apžuvis, jo lobīti nedēļu atpakaļ) un aiziet. Bet nekā, nostrādājis minūtes 20,dodos līcīša augšpusē, tur parasti ir kāds sīkais. Atveru dažus jaunus caurumus, mans čaklais Anatolijs arī ir saurbis pietiekoši, ledus izskatās kā putu karote no čaklas saimnieces virtuves. Pēc dažu minūšu pastrādāšanas pirmais asarēns ir ārā, tad vēl vairāki (50-100gr.),tie visi šodien ņem pie apakšas, augstāk un zem ledus diezgan strauji grābj nelielas raudeles. Kā vībotnieks nozelēts, manu velnu visi ignorē. Uzlieku mākslīgo, tas turas ilgāk, bet tāpat, kā nost, tā figaro, uz pliku āķi šodien nevienu nepaķersi. Anatolijs ir klāt ar savu mormeni, kas izrotāta ar motili, bet nekā, viņam vienīgā rauda laikam paliks arī vienīgā. Eksperts-zinātājs deklarē, ka jābūt vakara copei kā vēlai mīlai, noteikti jābūt un mans kompanjons aiziet uz brekšu un asaru sēkli līča lejas galā, kur straume uzsit kādu mutuli. Es ar savu vieglo artilēriju, kā kārtīgs dons Žuans, ceņšos šiverēt pa visiem caurumiem, neskatos tie mani vai sveši,3-4 laidieni, ja ir kas , metu sīko uz ledus, ja nav, tad cilpoju kā zaķis pie nākošā. Nu neviens nopietnāka izmēra asaris negrib šovakar mani aplaimot. Pa vidu uzriktēju ūdu ar karodziņu. Kamēr grozos ar muguru pret to ,kāds ir pacēlis uzvaras karogu. Dodos klāt, pagaidu, piecirtiens, bet par ātru. Ņemu jaunu raudeli, šoreiz kabinu aiz muguras spuras. Pēc minūtēm 10 dzirdu putna dziesmu, nē, tā ūdas spolīte patīkami trallina, karogs uzrāvies augstu mastā. Nu jau prātīgāk ,pat Anatolijs ar savu 1m gafu ir klāt. Redzam, ka līdaka patīkami dod signālu, ka joprojām tepat ir un drīz dosies prom. Anatolijs, kā pieredzējis vīrs, saka, nu ir laiks, paņemu auklu, īss piecirtiens un..... auklas gals ir manā rokā, līdaka tiešam dodas prom ar maniem pribammbasiem, un zaļas krāsas auklu 0,4mm/4-6 m, sausais atlikums kā saka A.Lembergs, paliek uz spolītes. Es vēl instinktīvi parauju piedurkni uz augšu, iebāžu roku āliņģī un pamaisu, kā šķidru miltu putru ar kunkuļiem, ar cerībām starp pirkstiem sajust zaļās auklas galu. Ja godīgi, pēc sajūtām tiešām bija vismaz mērs. Šai dienai tas tiešām varēja būt dvēseles mierinājums.
Anatolijs nedaudz jūtas līdzvainīgs negadījumā, mierina mani, eh ,šitās zaļās auklas ir sausas, īsts s..ds, ja uzmet cilpu, tā pārlūzt. Man vienreiz tāda bija, met šito ārā.
Vari uzlikt manu līdaceni, man ir bez spoles, ar pludu. Dod tik šurp, īstā karā nav svarīgi, kāda ir berdanka, ka tik šauj. Jā, vienžubura āķis, diez kas nav, bet ko tu otra mantu noliksi. Kabinu nelielu raudeli un spītīgi laižu tieši tajā caurumā, kur visas šīsdienas klizmas notikušas. Nepaspēju apcilpot visus kopjamos caurumus, kad skatos, pluds nedaudz palecas un aiziet. Izrādās ,ka aukla uz aizdotās pašdarinātās makšķeres nav daudz, tādēļ drīz vien man svešinieka straujais riksis jābremzē un pēc neliela viegla piecirtiena jūtu- nāk un smuks, bet tu-tū, tālais gals paliek viegls jo viegls. Izvelkot pat rauda ir galā, svešinieka mutē bijusi visā garumā(apmēram 10cm), ņemts no galvas. Uz ledus esošais eksperts saka, ja asaris, tad liels, bet var būt arī sapals. Vēl pāris apļi ,kā hipodroma zirgam, bet nekā ,pat sīkie negrib, ir nelieli pieskārieni, bet it kā zinādami, ka, pozitīva iznākuma rezultātā, nonāks kaimiņu kaķim vēderā ,tie neriskē. Sāk jau krēslot, cepuma paliekas ir izvēdinātas, rīt darbadiena. Asarēni vēl dzīvi, tos amnestēju, raudeles tiek Anatolija kaķim. Svēti nosolos Gaujai, ka šonedēļ atgriezīšos, tieši kuru dienu, neteicu, jo vienu darbdienu nākošnedēļ ziedošu Peipim.
17.februāris 2013, 22:00 |
links 
