H20 pirms kāda laika uzjautāja par šo līcīti. Apsolījos izstāstīt bišķi šīs vietas vēsturi. Šis topiks šķiet vairāk piemērots kā pļāpu.
Tas bija sen. Vēl krievu armija tur bija bāzējusies. Bija tur viens apķērīgs gruzīns saimniecības daļā. Nezinu pat, vai bija militārais – ne reizi viņu formā neredzēju.
Tad šams baroja to līci. Ofiņiem patika copēt. Aiz sētas – "čipoks" un virtuve. Putru netrūka. Brekši tur smuki trāpījās. Reti gan sanāca tur pacopēt – parasti čurka ar automātu mūs aizdzina.
Tad uz to vietu atvilka peldošo laivu bāzi. Precīzi neatceros – pirms vai pēc neatkarības atgūšanas. Stāstīja, ka jautri tur gājis – apakšā kajītes, augšā deju placis. Pa sāniem smailītes un kajaki.
Gāja tik jautri, ka vienā brīdī tas kuģis nosvila un noslīka. Ilgus gadus tad tur stāvēja, līdz brīdim, kad atjaunotajā Latvijā sākās metāla drudzis.
Kuģi sagrieza, izcēla un nodeva lūžņos.
Izveidojās superīgs reljefs. Pēc vairākiem gadiem, kad tā postaža apauga ar veģetāciju, tas līcis kļuva par labu nārsta un tusiņa vietu. Zivju bija daudz, bet tad jau visur zivju bija vairāk.
Tad nāca "Kutuzova" laiki.
Bomzis, kas ievācās pamestā armijnieku dārza mājiņā. Redzīgs tikai ar vienu aci, ar klibu kāju. Vienīgais iztikas avots bija zivju tirdzniecība.
Tirgoja rajonā svaigu zivi cauru gadu. Pamatā brekšus, līņus, līdakas, vienu 10nieci pat atceros, asarīti. Nu, visu ko sanāca savās "putankās" noķert.
Visi zināja, ka maliķo, nu ko darīt – invalīdu taču nesitīsi.
Maz pamazām tā viņš to līci izkāsa.
Tagad, cik gājis, neredzu tur labu zivi.
Ziemā kvantums sīkās baltās, nano asarīši, bet tā – veči brauc, vieta populāra. Ir dzirdēts, ka arī tagad tur smuku breksi izvelk.
Man nav sanācis tur ko labu dabūt.
