Atvainojos, ka es te pa starpu.
Vo, vēlos pasūdzēties, ka esmu kur pazaudējis savu mojo. Sestdien nolaidu pliku plesi, bet tas spīdēja pagalmā kā tādas vistas pakaļa. Tāpēc rūpīgi papētot laika prognozes nolemju doties to nosauļot svētdien pie upes. Ai, nē, tomēr nē! Doma bija atklāt vaļējo ūdeņu sezonu. Bet kaut kā liekoties gulēt tos tauriņus vēderā nējūt. Iespējams vainīgs ir garais celibāta periods, iespējams.
Vel nelielas bažas raisa tā pulksteņa griešana un saules lekšana, bet zvaigznes sastājas tā, ka viss notiek kā pēc labākajām tradīcijām un pie upes esmu tieši tad, kad aust gaismiņa. Esmu tur kur vairs nav Kalnciems, bet moš arī ir. Vispār ideāli. Ārā kniebj neliels sals un līcītis pie laktiņas ir piedzīts pilns ar niedru līķīšiem.
Fak!! Kur lai izvada lielās zives? Lūkojos pēc kāda koka, jo kaut kā nav nekādas baigās vēlēšanās slapināt kājas. Izdodas. Pabīdu vienu kuču uz vienu pusi, citu uz pretējo, līdz izveidojas ~ 1m plats celiņš plaķenieku pitstopam.
Te vel nosmīnu 5cu dienu vecajā bārdā par nelaimīgajiem, kuri savus tārpus peldina labajā krastā (parity redzu tur mokāmies), jo tur sarīkots tāds konkrēts veco niedrāju bēru gājiens. Kreisais salīdzinoši tīrs un es esmu tieši kreisajā.
Ak jā, lielākais vairums dodas šlepēt norautos sidrabainos purnus, bet es par spīti vispārīgajai apmātībai esmu noilgojies tieši pēc puņķainajiem plaķeniekiem. Lai gan arī kāds vimbastnieks par ļaunu nenāktu, tāpēc jācenšas bēru galdu uzklāt pēc iespējat tuvāk upes vidum. Savam mīļajam fīderzellim lieku galā smagāko barotavu, ar kuru man nebūtu kauns pie ūdeņiem rādīties, nu tā kas 40niece un žvidzinu cik spēka. Spēka man pietika tieši kādiem 45iem Kalnciema metriem. Bet tā spiedienu netur un dodas lejup pa straumi.
Drošo robežzonu uztaustu kur ap 35m no krasta. Malacis! Pa to laiku ir piebriedis gaisīgais baroklis, par kuru atdevu savus pēdējos eiro centus Bruņinieku ielas veicītī. Rupja un krāsaina frakcija. Iespējams tā arī bija man lielā kļūda!? Bet līdz šādai analīzei vel neesmu nobriedis pagaidām. Moš rīt? Sienu galā 15tā numura aukliņu, tad ar veiklu kustību piestiķēju 12ā numura āķi, pāris mušnieki un cepurīte ar pinku puķi. Aiziet!
/akcijas caurā soma, pussaplēstais baltais tovers, divas bada pātagas, sasalušais rīts un celiņš/
Ā vel krasta gliemežaino plauktiņu čūpstinu ar otru copeni, kurai galā uzlieku nakteni, kurus brangā skaitā savaņģoju caur pirms nedēļas skaistajām lietavām.
Viss it kā ir, tik žēļ, ka ķikuru zaptes nava līdzās - nepaveicās.
Pirmais atrādās naktenieks, kas ieslīdējis mutē strīpainam divsimtniekam. Tad kādu laiku klusums. Pārmetot fīdermakšķeri, bez barotavas un tārpiem tur pievienojies normāli attīstījies kūsis. Nez kā tur apakšā izskatās? Droš' vien normals ķīsels.
Turpmāko stundu vai divas tas klusē, un vienīgā nodarbošanās, bez pietupieniem, barokļa stūķēšanas režģī un tārpu sastāva maiņas ir kūša kasīšana nost no auklas.
/Pirksts mans, zaļais pretsavērpējs no Salmo veikala, pavasarīgais kūsis. Fonā līķu piedzītais līcīts/
Tad piesakās vel viens strīpainais un tad vel kādi 4tri. Visus sastūķēju lielajā uzglabājtīkliņā un lēnām uzpeld mans mojo; kā reiz kopā ar cīruļu izmisīgo vīterošanu un juceklīgajiem zosu kāšiem piesakās pirmais plicis tādas normālas plaukstas izmēros. Pēc mirkļa vel viens. Ja Einis saka, ka tā kā purina vimba tā nepurina neviens (kaut kā tas ir vienīgais, kas man ar šīm zivīm asociējas - purina kā neviena), es gribētu nevis iebilst, bet papildināt, ka plicis purina tikpat sparīgi, vo Eini.
Vispār te kaut kad ap 10iem, kad cope pārtrūka abās frontēs, es savu mojo atkal pazaudēju. Sauļoju savu pliko plesi, pa laikam izvelkot piekrastes bata pātagu uz kuras pa reizei bija piesūkušies pa kādam strīpainajam knēvelim, kuram naktenieku varētu mierīgi kādas piecas reizes apkārt apvelt.
(Ai, man apnika!)
Cope bija nu tāda - nekāda. Pa kādām 7ām h tiku pie viena vimbastnieka un kādiem 5iem plaķeniekiem vismaz 300 vietējo gramu vērtē, kā arī sarkana paura.
Kad sāku prātot, kur tad mani maskavas bērni, viens pieteicās.
Mušniekiem garšas nebija. Sarkanā slieciņa kaut kādu interesi veicināja.
Tā ar kādām 10 zivīm kad bēru gājiens bij' manāmi man pietuvojies devos auto virzienā.
Pa ceļam autiņā visas nolocīju un tā aplipis ar zvīņām un platu smaidu ierados mājā un ievēlos gultā.
Kad vakarpusē vālēju uz Ogri, Rumbulā redzēju vecu prostitūtu. Nez, kad es būšu tā izmisis, ka uz kaut ko tādu parakstīšos. Laikam nekad.
Bez prostitūtas vel saņēmu optimisma pilnu vēstuli no Vaiņodes ielas republikas. Laikam būs jāļaujas!
otinjsh
PS ir arī tads. Sēdēju un domāju par latvju jaunvārdiem. Tā sēdēju un padomāju, un velreiz padomāju, un izdomāju vai zinieties. Man ir viens ar copi saistīts - IZLĪDENIS. Uzmini nu!
