Man gan tā kalnu lieta, PD, paskrējusi garām. Krievu laikā kolēģis vilināja, viņš visu gadu taupīja pengu, lai divreiz gadā uz vienu divām nedēļām aizmauktu uz kalniem (uz Čeboksariem vai kaut kā tā, neatceros īsti). Vilināja traki, bet man bija 4-5 reizes nedēļā basītis, noturējos. Tā īsti braukt arī neesmu iemācījies, ja neskaita agrā jaunībā 3 vai 4 pārus salauztas koka distancenes tuvējā Šmerļa mežiņa pauguros.
Kad šancēju Atmodā, man bija kolēģis Aldis Bērziņš. Bijušais Ciaguna audzēknis un PSRS junioru izlases kalnu slēpotājs. Iesauka - Slēpotājs. Tad nu reiz mēs kuplā kompānijā (arī Elita V, laba slēpotāja) aizmaucām pie tā paša mana vecā čomaka uz Ērgļiem (pats biju drusku palīdzējis vasarā tur pacēlāju būvēt augšā). Otrajā dienā mēs ar Slēpotāju riktīgā pāli vizinājāmies un ne reizi nenokritām. Kāpēc? Tāpēc, ka es sēdēju viņam uz pleciem. Aldis man ļāva pat slēgt derības, ka šādā duetā mēs ieliksim jebkuram, tak neviens neparakstījās, jo redzēja, kā Slēpotājs (kaut pālī) prot braukt...
:):):)
5.janvāris 2023, 13:26 |
links