Vakar pēcpusdienā ar kundzi izbraucām paelpoties, dabu baudīt pie Rāznas un pie reiz ar Latgales buti pakacināt. Šim pasākumam bij pielāgoti parastie spiņi ar normālām spolēm, monofilu tālākam lidojumam. Ēsmā nelielu slieku pikucis. Pirmās copes diezgan ātri, bet tie bij sprīža ašuki... Mainot dislokācijas, nekas nemainās un pat cops vairs nava. Tikmēr netālu stāj cits coperis, pēc gaitas un kustībām redzams, ka zin kas jādara un kā. Šamais garās biksēs un aidā brist, piečāpoju pašpikot, kamēr pļāpājam, šim jau fīdergals nemierīgs paliek un promejot redzu ka velk ar - pēc skata zemkilavnieks, bet skaists. Saskatījies, važoju uz auto un stiepju ar kombenzonu, neērti, bet ko ta nu. Vicoju līdz nabai un žvingoju cik spēju. Izvelkot krastā, zvans jau savādi kustas - velku ārā, ir :), ar zemkilavnieks, nu jau azarts. Diemžēl vairs ne man, ne otram specam nekas nepiesakās un vakara saules žilbinātām acīm ripojam mājup. Ir gūtas atziņas - galvenā - šis pasākums ir īsta laimes spēle, jo dibena struktūra ļoti dažāda un mijas posmi ar niedru sanesumiem, mazu zālīti, akmeņiem, gliemežu kolonijām, smiltīm - līdz ar to viss atkarīgs no iemetiena. Otra lieta, veicot pārmetienus, ko darīju ik pēc 10 min, bieži galā bij zāles, tāpat pa ceļam it kā bez īpaša zacepa pazaudēju 3 āķus, pieļauju, ka tās bij gliemežu paliekas. Savādāk, ja ņem grilu, desiņas utt. pasākums ir gana dinamisks (pārmešana ar iebrišanu) un aizraujošs.
15.septembris 2014, 09:18 |
links