Beidzot pavasara cope ir sākusies. 2 dienas nodzīvojos pa Lubānas ezeru. Sestdien iebraucām pret salu klajumā, kur stāvēja kādas divdesmit mašinas. Saurbjamies iebarojām, bet ne copes. Pārvietojamies visiem pa vidu. Izurbjam pāris caurumus un sākas cope. Asari zirga zoba lielumā. Metam atpakaļ un laižam līdz niedrēm pie salas. Sabarojam caurumus, bet tur ar nav copes. Braucam atpakaļ uz vietu kur iepriekšējā sestdienā tēvs bija ķēris ruduļus. Saurbjam jaunus caurumus, sabarojam un cope aiziet. Tā skraidot pa saviem caurumiem, salasīju 45 rudušus kopsvarā 7kg, plus vēl mazliet sīkaļas kaķim. Doties ruduši smuki, visi tīrāma izmēra, lielākais ap 400 gramiem.
Svētdien laižam atkal uz savu vietu, skatos jau viens pa maniem caurumiem šiverē. Tā kā niedru pudurs gana liels, sāku vien apgaitu pa saviem vakardienas caurumiem. Cope ir, bet ne pārāk aktīva. Apgāju, pa kādām izvelku, pa druskai iebaroju. Uz klajuma pusi, kur vakar kompanjons sēdēja, cope ļoti aktīva, bet izmērs nekāds. Spēj tik vilkt, bet ko paturēt nav. Tā kā sīkos nevajag, metu vien atpakaļ. Ap pusdienām cope vispār pieklusa. Saurbu vēl jaunus caurumus, tajā pat pudurī, bet bez rezultātiem. Pārgāju uz klajuma pusi, kur nelielas niedrītes, tur pāris caurumi nostrādāja. Un tā pa dienu pilnu kasti pielasīju. Mājās izrādījās, ka 60 ruduši kopsvarā 8 kg, plus kāds kilograms kaķim. Lielākais gan tik kādi 300 grami. Doties vilkt ar tievu aukliņu no nepilna metra dziļuma tīrais kaifs. Mazie līdacēni ar par sevi liek manīt, bet ne visi laiž vaļā.
Laiciņš jau nu ideāls, biezās jakas bija jāvelk nost. Likās, ka mašīnu uz ledus jau paliek mazāk. Vismaz sestdien uz krasta nebija tik daudz. Pie slūžām uzbraukšana uz uzbēruma vēl bija daudz maz normāla, bet pie karjera jau viens uz krasta bija pamatīgi iekasies.
14.marts 2011, 01:12 |
links