Šodien kopā ar avttveidīgo no to Goldingenn iebraucām iekš’ to jūrj’ padžigot menčuku – pirmo reizi kopš maija. Pirmajā enkurvietā 1 zivs un 1 nodila. Otrajā točkā gan bija visnotaļ sakarīgi – nebija retums, kad abiem reizē kāti bija ripā. Karoč, copes bija praktiski katrā metienā, tik bišku vajadzēja piestrādāt pie mānekļa animācijas. Izmērs vidēji patīkamais, lielākas par 2kg nebija, bet arī zemmēru bija ļoti maz. Laiciņš vienkārši ideāls – ja ir iespējams „pabrēcināt sienāzīti” stāvot kājās un nemaz nemēģinot turēties pie bortiem, tad jūrja ir vienkārši kā zīda drāna. Ūdens bija viegli duļķains, temperatūra 3km no krasta +4.5, straume gan vienkārši ahūna ziemeļu virzienā. Lai tiktu atpakaļ ostā, nācās izmantot eholotes navigācijas karti, jo pēc plkst.15:00 uznāca vienkārši necaurredzama pienbalta migla. Interesanti, ka copes rajonā vispār nebija ne reņģu, ne brētliņu - nu nekā ēdama priekš plēsēja, tāpēc stājāmies uz vrakiem. Man 2 mečuki jau laivā atrija praktiski sagremotus Melnās jūras grunduļus, tā ka arī invazīvās sugas dažreiz ir noderīgas, vo.
24.decembris 2019, 18:39 |
links 
