Pa ilgiem laikiem nolēmu dziļā vienpatībā uz ezeru aizbraukt pacopēt. Ierados jau laicīgi. Tā teikt, lai neaizgulētos. Gulēju mašīnā, pamodos laivā. Ielaidos otrais. Pēc kādām 20 minūtēm, piestāju savā vietiņā. Paceļam tikai modinātājs ieskanējās, un tā es aizslīdēju apkārt salai. Tur dzīvo līdakas, skaista, vidēja izmēra zivis, un protams sīkie, kriminālie un mammas. Ārā viegls vilnītis pūš. Mazliet smidzina. Labākā smailīte ezerā 22. Vismaz tā saimnieks teica. Tieši mans dzimšanas datums. 7 novembris, veiksmes skaitlis. Apmācies, gulbji apkārt, spinings rokā un jāsāk mest. Viss perfekti. Tūlīt sāksies. Lieku Hardcoriņu virsū un kabinu līdakas nost. Šķita tūlīt sasniegšu septītās debesis, bet, un ezers nolika mani pie vietas. Tālāk nācās ar rokām darboties. Skatos uz elektromotoru kā uz svēto Budu, kājas ir, bet paiet nevar. Tad iestājās diezgan liels klusums. Vakarā atkal atsāka ņemt.Izvilku kādus 4 mērus, padsmit zemmēri. Saimnieks teica, esot 90, 80, 70. Un kā tas mazrunīgais tautietis to maisu stiepa, kā vecs salavecis. Viss, kā no labākās kaņiera grāmatas. Tā, nu viena spilgta lapaspuse atkal tika izlasīta.
8.novembris 2024, 23:09 | links