Katra (gandrīz) latvju makšķernieka dzīvē pienāk brīdis, kad viņam pirmo reizi jābrauc uz teiksmām apvīto makškernieku Meku - Peipsi jaarv. Man tāds brīdis pienāca 28. martā plkst. 00.30. Pirms tam, protams, izstudēta Peipusa sadaļa Copeslietās, uzklausīti dažādi (reizēm pretrunīgi) lietpratēju padomi, iegādāts Pileti, piecas reizes izčekots līdzņemamo lietu saraksts, viss sakrauts piebraukušajā busiņā un Brauciens var sākties. Pa ceļam tiek savākti copesbiedri, skan jociņi un "jauniņo" apcelšana (tādi no 6 esam 3). Braucot kolēģi sasveicinās ar Džeku Danielu (bez tā nevar, jo cope neizdosies). Laiks paiet sarunās par copi un minējumos, kas un kā ķersies. Nemanot esam Tartu, pirmajā luksaforā zaļais - man paskaidro: ticējums saka, ja luksaforā zaļais, ķersies asari, ja sarkanais - raudas. Spečuku vidū izceļas diskusija - uz kuru vietu braukt, izvēle krīt uz Varnju. Neilgi pēc saullēkta pieripojam pie ezera. Neliela apstāšanās, jāpiesakās robežsargiem un jāiezīmē teritorija Peipusa ezera niedrēs. Sajūta tāda, ka atrodamies Latvijas lielceļa malā - ar apskaužamu regularitāti garām brauc mašīnas ar LV numuriem. Sākas diskusija, cik tālu un kādā virzienā brauksim. Man ir galīgi vienalga, ka tik ātrāk tikt pie sava pirmā cauruma :). Viedais takuzinis nosprauž maršrutu - nedaudz pa kreisi no iebrauktā ceļa un aiziet... Pēc nepilniem 4 km liktenis nosaka attālumu, jo busiņš sāk strēgt sniegā. Nolemjam apstāties un sākt copēt. Sāk skanēt urbji, Rapala cītīgi grauž 90 centimetrīgo ledu. Pēkšņi tiek piesauktas vieglas uzvedības sievietes - izrādās krustdēla urbis iestrēdzis torosā. Liekas, būs pirmais ziedojums Peipusa dieviem, bet busiņa šoferis ir bijis tālredzīgs un paņēmis līdzi lauzni un tā "pri pomošči loma i kakoj to maķeri" urbis tiek sekmīgi atbrīvots. Laižu lejā mormišku - dziļums 5,5 m. Neliels brīdis un pirmā cope - mazais pannas asaris. Šķiet ticējums piepildīsies, bet āliņģis klusē, pāreju pie nākošā. Pēc brīža sardziņš pārliecinoši saliecas, piecirtiens un rokā iegulst patīkams smagums - stiepiens un pirmā Peipusa rauda lēkā pavasara saules staros. Pēc brīža piesakās vēl viena, tad vēl un vēl, tad atkal mazais pannas asaris. Rauda ir mazaktīva, ņem 2 cm no grunts pilnīgi nekustīgu ēsmu. Zivju kaudzīte aug arvien lielāka, pienāk kolēģis, nogroza galvu un nosaka: "Iesācēja haļava...", jo pārējiem vēl neesot nekā. Pa to laiku iedarbojas 1. haļavas likums un cope apsīkst. Metos urbt un barot jaunus āliņgus. Krustdēls ir uztaustījis zelta dzīslu un ar apskaužamu regularitāti nesteidzīgi sāk vilkt smukas raudas. Arī pārējie ir "aizgājuši no nulles". Pārkontrolēju āliņģus - pieskās pa kādai raudai un asariņam... Zvana kolēģis - 6. km ņemot pasīks asars... Cope apsīkst, bet krustdēls un pārējie velk. Rodas gandrīz nepārvarama vēlme iet apurbt krustdēlu, bet pašlepnums neļauj. Saule jau rāda pusdienlaiku un es esmu zaudējis sākotnējās līdera pozīcijas. Dodos meklēt "savu zivi". Izurbju un iebaroju 3 āliņģus. Pulkstens jau ir 3 pēcpusdienā, kad beidzot vienā no āliņģiem sākas... Tālākās 2 stundas vairs nav cope bet darbs - ielaid, piecērt, izvelc... Strādā 2 āliņģi. Raudas izmērs svārstās no 150-200 g. Ir arī pa kādai mazākai. Ap pieciem kolēģi sāk klaigāt, ka pietiek plātīt rokas, jābraucot mājup. Pametu acis uz blakus nolikto cukura maisu, tas izskatās patīkami piebriedis... Nopūšos un metu pasākumam mieru. Pie busiņā salīdzinām lomus... Uz aci izskatās, ka mēs ar krustdēlu esam saķēruši apmēram vienādi, pārējiem ir mazāk. Krāmējam mantas, kāpjam busā un braucam uz krastu... Atpakaļceļš tiek pavadīts snauduļojot, patīkama noguruma zīmē. Vīri nobauda igauņu cepumus un kaļ nākošo braucienu plānus. Mājās nosveram lomus - izrādās ar krustdēlu esam cīnijušies plecs plecā - katram pa 19,5 kg. Pārējie kaut kur 10 -12 kg. robežās, kolēģim viens bonusa trīssimtnieks asaris. Jāsaka - Peipuss mani ir paņēmis, ilgi es turējos, kamēr zaudēju nevainību :)))
p.s. Ašukaini, aizbrauc vienreiz uz Peipusu! Tici man, nenožēlosi...
p.p.s. Izlasīju un nodomāju - nu i samurgojis:)))
29.marts 2013, 23:40 |
links